Sveikas! Vēlos lūgt padomu paradoksālā situācijā. Nevaru saprast, vai vaina ir manī, mātē vai abās.
Drīz jāsvin mana otrā pilngadība. Esam ar mammu kā labākās draudzenes. Es viņai stāstu visu, varam runāt pavisam atklāti. Viņa arī spēj atklāti stāstīt par sevi.
Taču ļoti bieži arī izceļas strīdi, jo gan viņa, gan es esam diezgan nervozi un nesavaldīgi cilvēki. Vienkārši, ja māte paceļ uz mani balsi, es nepalieku bez atbildes... es runāju pretī un te viena, te otra, te viena te otra - un bumba sprāgst. Sākam viena uz otru kliegt tik tāl, ka nonākam pie frāzes "es tevi nevēlos redzēt" "es tevi arī". Man sākas histērija, visu dienu raudu, māte arī jūtas sagrauta.
Es zinu, ka māte ir jāciena un jāmīl un teorētiski pamatā šīs sajūtas mani vada, bet līdz ko dzīvē ir kāda strīda situācija, es nespēju būt iecietīga. Tajos brīžos pat ir sajūta, ka māti neieredzu. Protams, pēc katra skandāla mani moka sirdsapziņa:'-( Bet šī sajūtu gamma ir tiešām mainīga - te viņu ļoti mīlu, te - gandrīz ienīstu. :-(
P.S. ar vecākiem kopā nedzīvoju. Apciemoju pāris dienas nedēļā.
210
