Harmony, var just, ka neesi bērnu mīle :D man, personīgi, dabas skati nekad nav sagādājuši milzīgas emocijas, man tās sagādā tikai cilvēki. smuki dabasskati, meži, jūras, utt - ir smuki, bet tā, ka es tur dikti priecātos, nē. bet, kad mans bērns mani samīļo, saka, ka mamma mīļa un mēs kopā smejamies par saviem jokiem - tas man sagādā emocijas, stipras. ik pa brīdim mani pāršalc mīlestības vilnis, jo mans mazais kunkulis sāk palikt par patstāvīgu cilvēciņu, patīk, ka viņa saka "es pati" un man patīk viņu pamācīt vai palīdzēt, ja kas nesanāk kā iecerēts. to nevar salīdzināt ne ar vienu ceļojumu vai dabasskatu. varbūt kādam tava mīlestība pret takšiem liekas dīvaina, bet nu ieteiktu tev varbūt padomāt pirms teikt savu viedokli par "sūdainas pakaļas mazgāšanu". tas neliecina neko labu par tevi pašu, ja tu uzskati, ka tu vari kādu nolikt par to, ka viņam patīk rūpēties par savu bērnu nevis, redz, fjordi, vai hobija realizēšana.