Uzrunā uz ielas

Nu saki nākamreiz - ok, ejam.

Ir aicinājuši, esmu gājusi satikties, nekas nekad labs nav sanācis. :D Tagad, ja būtu brīva, nezinu, vai ietu, drīzāk nē nekā jā, jo tiešām pieredze nav tā labākā.

Mani tas parasti tik ļoti pārsteidz nesagatavotu, ka spēju tikai pateikt - nē, paldies. Pat čali nepagūstu apskatīt. Nezinu, vai esmu tāda vienīgā

Neesi vienīgā, man precīzi tāpat :D

Vienmēr esmu atbildējusi ar "nē". Man vispār īsti nav saprotama tā ideja - es taču par to vīrieti tobrīd neko nezinu, kāpēc lai es gribētu ar viņu iet uz randiņu? :D Man priekšā varētu stāvēt vīrietis kā grieķu dievs, bet, ja viņš bez nekādiem ievadiem nostādītu mani izvēles priekšā - iet vai neiet uz randiņu -, nu tad man vienalga nebūtu pietiekamas intereses par to.
Manī arī nevieš uzticību vīrieši, kuri randiņu biedrenes izvēlas tikai pēc fiziskiem parametriem :D
Daudz labāk būtu, ja piemēram, uzsāktu sarunu par kaut ko, nez, stāvot rindā kafejnīcā vai tamlīdzīgi. Tas dod kaut kādu priekšstatu par to, vai mums tajā randiņā vispār vestos saruna + parāda zināmu izdomu un gribēšanu kaut ko uzzināt par mani. Pajautāt "gribi iepazīties?" simt pretimnācējām nav liela māksla :D

Nu baisāk ir tad, ja vienkārši ik pa laikam skatās, pasmaida, aizgriežas - tajā pašā kafejnīcā, piemēram. Bet uzrunāt arī neuzrunā. :D

Manī arī nevieš uzticību vīrieši, kuri randiņu biedrenes izvēlas tikai pēc fiziskiem parametriem

Ja potenciālā randiņu biedriene ir pēdējās modes sekotāja un izskatās tāpat, kā pārējās modes sekotājas, un novērtēt var tikai priekšiņu, pakaļiņu un sejiņu, tad jāpiekrīt. Tomēr paskatoties uz prātā nobriedušu cilvēku, kurš izkopis savu stilu, var pateikt arī gana daudz par personību. Tīri tā - no vizuālā. Kas mugurā, kāda stāja, žestikulācija, kādas acis, fenotipoloģija. Vismaz tik cik "vai mums varētu būt par ko parunāt" var saprast diezgan ātri ;-)

Ir gadījies, ka uzrunā, bet neeju. Kā jau te minēja, mani neinteresē vīrieši, kuriem primārais ir vizuālais izskats. Otrkārt, cilvēks, kurš mēdz iepazīties uz ielas, priekš manis ir pārāk aktīvs un komunikabls, man patīk tādi mierīgāki.
Senāk tomēr vienreiz tā iepazinos, kaut kads slims izrādījās, pēc tam vazājās pa vietām kur eju uz zvanījās no svešiem numuriem, kad viņa vairs necēlu. :-D

Gribu dzirdēt stāstus par laimīgām attiecībām, kur vīrieti ir saviļņojusi sievietes maģistra darba tēze, pavisam neņemot vērā viņas izskatu :-P
Atceliet tinderi, atceliet iepazīšanos darba vietās, skolās un klubos - uz jums skatās visur un izskatu pirmo novērtē visur. Tā vietā lieciet iepazīšanās sludinājumu avīzē, rakstot savu dzeju, zinātni, politiskos uzskatus vai bērnu audzināšanas metodes 8-)

Neviens normāls vīrietis uz ielas neies jautāt par iešanu uz randiņu. Ja viņš tā dara, tad vai nu viņš ir ļoti izmisis, vai nu bez jebkādām dziļākām uzvedības manierēm (teorētiski, dīkdienis, iemetējs pa vīkendiem utml.), vai vienkārši grib izaicināt sevi un dara to sporta pēc. Domāju, arī statistika to apliecinātu, ka vismaz 90% gadījumu abpusējas piekrišanas rezultātā rezultētos ar pirmo un pēdējo randiņu.

Nekad neesmu tikusi uzaicināta uz randiņu no pilnīgi nepazīstama cilvēka.

Kāds sakars? :D Mans nesenākais stāsts: Es ejot uz darbu, reizi pa reizei satieku vienus un tos pašus cilvēkus. Meiteni ar ko vienmēr saskatījos, pēc kādas reizes sāku pasveicināt un tad jau tas aizgāja tālāk.... Tā pat veikalā, ir pieiet pie viena plaukta, meitene paņem x produktu. Pasaki, šitais labs? Un vārds pa vārdam, ko Tu stādi, ko es stādu.... Esmu arī gājis pa ielu, peturā stāv meitene un gaida busu. Pieej pie stenda, paskaties, izliecies, ka ko nesaproti un prasi- Šitais brauc tur un tur, vai vatever.... Arī man meitenes rindā stāvot pie kases ir sākušas kko prasīt, tas ir normāli. Tad tik skaties kas un kā. Bieži tas nav, bet reizēm, vnk nevari paiet garām, lai pusi dienas nedomātu, kapēc es nevarēju saņemties :D (Haha, atcerējos neseno rādo sludinājumu par čali vilcienā, kas nevarēja sudūšoties uzrunāt meiteni un pēctam meklēja caur radio.... fail)

Mēģina iepazīties uz ielas ,bet es ignorēju, jo esmu aizņemta meitene..

Vel ir bijis, ka es pa saviem ceļiem un skaties, ka meitene čakarējas ar noparkošanos, tajā gadījumā, gan nevarēja izbraukt, jo viens bija nolicis tuvu pakaļai... Nu neko, gāju garām, uzprasījos vai nevajag palīdzēt. Pēc tam vārds pa vārdam.
Brutāli ejot klāt un- negribi aiziet uz randiņu, protams, ir šoka moments un liela varbūtība, ka pateiks nē kaut no tā, ka apmulsa. Pašam tā ir bijis, ka pienāk meitene un kaut ko pasaka, ka apstulbuma momentā tikai pasaki, paldies, un aizej tālāk :D

Gribu dzirdēt stāstus par laimīgām attiecībām, kur vīrieti ir saviļņojusi sievietes maģistra darba tēze, pavisam neņemot vērā viņas izskatu

Šis ir labs :-D:-D:-D

Ir nākuši uz ielas un uzrunājuši/aicinājuši, vienmēr smaidu un laipni atsaku. Bija tikai viens gadījums, kad ar tādu vīrieti aizgāju uz pāris randiņiem. Iemesls bija, ka viņš vnk ļoti uzstāja - nu tā, ka neļāva man paiet garām, skrēja nopakaļ, lūdzās, jokoja, visādi "luncinājās" man apkārt, lika smieties, bez maz veselu šovu bija gatavs sarīkot, kamēr es nepiekritu iedot savu telefona nummuru. Un tad uzstājīgi zvanīja, un arī pa telefonu nevarēju viņam atteikt, jo pieklājīgs atteikums viņu neinteresēja un viņš turpināja uzstāt. Rezultātā - piekritu aiziet uz randiņu. Un tad vēl vienu. Vīrietis jauks un patīkams, bet nu tur bija daudz visādu cilvēcisku momentu, kāpēc es noteikti nevēlējos ar viņu neko veidot. Lai nu kā - par pašiem randiņiem man noteikti palikušas patīkamas atmiņas.
----
Kopumā gan tādi centieni iepazīties man vienmēr sagādā labu garastāvokli. Jautrs moments, manā uztverē. Protams, uz ielas tomēr ir nedaudz dīvainas tādas iepazīšanās, vairāk man patika, kad iepazinos lidostā vai darbavietas liftā, piemēram. Un ar tiem vīriešiem tas kontakts joprojām ir saglabājies (uz klasiskiem randiņiem gan neesmu gājusi ar viņiem, bet komunicējām virtuāli un vēl tikāmies tīri netīšām gan).

Nepatīk, ja mani uz ielas uzrunā vīrieši. Bieži to dara arī tirdzniecības centros. Konkrēts - "nē, paldies" no manis un viss.
Man uzreiz tādi saistās ar izmisumu vai noturu par babņikiem un/vai dīvaiņiem.

Gribu dzirdēt stāstus par laimīgām attiecībām, kur vīrieti ir saviļņojusi sievietes maģistra darba tēze, pavisam neņemot vērā viņas izskatu

Nu, vispār tā būtu tāda pati galējība kā cerēt uz veiksmīgām attiecībām ar uz ielas ieraudzītu daudzmaz pievilcīgu svešinieci, par kuru citādi neko nezini - tikai pretējā virzienā :D

Tomēr paskatoties uz prātā nobriedušu cilvēku, kurš izkopis savu stilu, var pateikt arī gana daudz par personību. Tīri tā - no vizuālā. Kas mugurā, kāda stāja, žestikulācija, kādas acis, fenotipoloģija. Vismaz tik cik "vai mums varētu būt par ko parunāt" var saprast diezgan ātri

Nu, nez, dažreiz var, dažreiz nevar. Tā kā man visi ielas kavalieri ir pieteikušies labākajā gadījumā pēc īsas saskatīšanās, jo esmu pamanījusi, ka kāds uz mani skatās (bet neesmu ne uzsmaidījusi, ne kā citādi likusi manīt, ka esmu ieinteresēta), tad es viņus gluži neuzskatītu par tiem veiksmīgākajiem signālu nolasītājiem.
Godīgi sakot, man arī tāpat kā Estupendo šķiet, ka tas ir tāds savdabīgs sports dažiem, no sērijas - ja uzrunāšu 20 sievietes, varbūt viena piekritīs randiņam; ja uzrunāšu 100, tad varbūt veselas piecas. No tām piecām varbūt ar divām būs otrais randiņš un ar vienu izveidosies kas nopietnāks. :D
Labāk ir uzsākt sarunu, ja situācija atļauj. Tam vīrietim taču arī vajadzētu būt augstākiem standartiem kā tikai - jābūt sievietei un jāelpo? Tajā pašā Tinderī, kas ir ļoti vizuāla aplikācija, es parasti parunāju vismaz vienu vai divas dienas pirms piekrītu randiņam. Neveikli randiņi nav īsti tas, kā man dzīvē trūkst :D Var jau būt, ka tas ir individuāli, bet man vienīgie randiņu feili ir bijuši tad, kad pēc ātra uzaicinājuma uz randiņu (ne uz ielas, bet, piemēram, iepazīšanās aplikācijā) nodomāju: "Nu, šovakar jau nekas labāks nav ieplānots, kāpēc gan ne..." Līdz ar to man sāk likties, ka ar fikso aicināšanu nodarbojas tie, kam īsti nevedas ar sarunas uzturēšanu.

Elizabete. Jā, tā ir - dažreiz var, citreiz nē. Arī kļūdīties var. Gan ar izskatu, gan ar maģistra tēzi. Jo zaķis var būt gudrs, asprātīgs, interesants, bet - nav ķīmijas.
Bet nevar jau zināt, ko tas vīrietis tai sievietē ieraudzījis. Kvalitatīvu pēcpusi, vai kādu ne tik triviālu odziņu. Varbūt viņš tai pieturā stāv jau nedēļu un uz meiteni skatās, cenšas saņemties. Bet šī domā - izmisušais. Varbūt kādam citam šķiet, ka varētu būt ķīmija, bet meitenei ir uzstādījums, ka visi viņu vērtē tikai pēc izskata tāpēc pat neskatoties virsū, teiks "nē".
Mēs neviens neesam apkārt staigājošs karkass un apkārtējiem patiesībā par sevi parādam daudz vairāk, nekā šķiet.

Neesmu nekur teikusi, ka pēc cilvēka ārienes vispār neko par viņu nevarētu nojaust. Bet daudz svarīgāk par to man personīgi šķiet mēģināt nolasīt, vai otrs cilvēks izskatās ieienteresēts, nedaudz parunāt, lai saprastu - pašam ir interesanti vai nav. Tāda aicināšana "uz dullo" man nav saprotama un nešķiet pievilcīga.
Es neesmu impulsīvs cilvēks; es arī sev blakus nevaru iedomāties cilvēku, kas "samīlas" no pirmā acu skatiena.

Ir gadījies, ka mēģina iepazīties. Vai nu ignorēju, vai pasaku, ka esmu precējusies, pagriežos un eju prom. Arī ja būtu brīva, neietu dzert nekādu kafiju ar svešinieku, kas uz ielas piesienas.