Apātija

Ja tas notiek retu reizi, tad nedomāju, ka ar to jācīnās, cilvēki mēdz nogurt, man arī tā ir ik pa laikam :)
Ja tas ir konstanti, tad tikai domātu, ka nav kaut kas labi.

Cik ilgi gan skaitītos "ok" variants? :D

Jā, gadās, ka uznāk, ja ir daudz brīvā laika. Īpaši izteikti tas ir vasarās. Tāpēc cenšos sevi nodarbināt pēc iespējas vairāk, lai negatīvajām pārdomām neatliktu laika. Godīgi sakot, šādi apātijas posmi ir ļoti nogurdinoši, jo savākties ir ļoti grūti, pārvēršos par kaut kādu zombiju, kurš ar mokām dara ikdienas darbiņus, praktiski neēd, nedzer un nesmaida. Bet, kad esmu aizņemta, tad šāds stāvoklis pāriet, kaut arī iekšienē periodiski atkal uzrodas visas šīs sajūtas, bet to neizpaužu uz āru.
Tāpēc arī cīnos ar to tā, ka meklēju ikdienā patīkamos momentus un nodarbinu sevi, cik vien iespējams.

Jā, man tā mēdz gadīties uz kādu vienu dienu vai divām, ne ilgāk un tāpat līdz brīdim, kad sāku kaut ko darīt, man visu laiku ir vairāki lielāki mērķi, uz ko eju, un tas motivē.

Man šķiet, jo ilgāk neko nedara, jo vairāk neko negribas darīt :-D Parasti ļauju sev kādu dienu veģetēt un gulēt, lasīt, skatīties stulbus seriālus un tad pieķeros kādam vienkāršam darbiņam, lai iekustētos, vai izeju garā pastaigā svaigā gaisā un tad jau atkal parādās motivācija kustēties uz priekšu. Ja šāds apātijas un enerģijas trūkuma periods ieilgst vai atkārtojas aizdomīgi bieži, tad jāskatās, kas ir tā pamatā un jānovērš cēloņi. Parasti pie vainas ir mentāli izsūcošs darbs vai mazkustīgs dzīvesveids.

Jau otro nedēļu tā piezagusies. Visu daru kā vnm, darba daudz, bet besis baigais, no tā ka baigi gribās atpūsties, bet nekā nesanāk.

Man arī tā ir, reizēm liekas, ka tiešām problēmas. Vasarā sanāk, ka nav baigi daudz, ko produktīvu darīt, jo nav skolas un tādas izaugsmes īsti. Un uznāk tāds besis, ka negribu pat darīt dažādas izklaidējošas lietas, kas parasti patiktu.. tiešām gribas gulēt un viss, jo man ir problēmas izdomāt kā attīstīt sevi un tādas lietas. Ja neredzu jēgu un to, kā tas mani attīstīs - es nedaru :-D

Es esmu ar so cinijusies gadiem un teiksu godigi, ka vislabak ir palidzejis sports. Es stradaju loti smagu mainu grafiku esot katru dienu bez maz vai cita laika josla un cita pasaules mala un domaju, ka tas radija apatiju, bet nee..tagad pusgadu atpusos majas un veljoprojam ta sajuta nepamet, tad nu tagad esmu sanemusies daudz sportot un ouuu...tiiiik daudz energijas, velmes darboties un iet un darit nav bijusas sen.(l) Agrak ar sportu biju uz "Tu" un vienmer ta jutos, ta ka varu apgalvot, ka vismaz man tas strada brinumaini labi!

Jā, man tas sācis ievilkties, tāpēc jau pati pamanīju. Tā jau nedēļu it kā nekas nebūtu arī ''atlaist'', kā saka. :D

Up

Jo mazāk es daru - jo mazāk gribu ko darīt.. un otrādi.
Mani motivē pienākumi, atbildība.. Ja esmu noderīga un darbojos, tad “motoriņš” griežas un es paralēli ģenerēju jaunas lietas/idejas utt., palieku zinātkāra, man rodas jaunas intereses utt.
—
Manā dzīvē bijušas divas depresīvas epizodes, kur abas saistītas ar bezdarbību, precīzāk, ar to viss sākās. Savukārt visinteresantākā un pievilcīgākā sev liekos periodos, kad esmu nodarbināta un visur gribu paspēt :-)

Jo mazāk es daru - jo mazāk gribu ko darīt.. un otrādi.

Es gan visu, ko vien var, atsaku un atlieku. kaut gan reāli gribētu darīt, attīstīt utt.

Vēl pieredzes?

Cik ilgi tas ir ievilcies? Vai citādi arī jūties slikti garīgi?
Man tā ir, kad nedzeru antidepresantus, ka no gultas celties vispār negribas. Kad dzeru tos, tad funkcionēju kā normāls cilvēks.

Ir lietas, kas iepriecina, kad spēj izrauties no tā laukā, izkustos un tad tā viena diena aiziet raiti. Nu jau kādus mēnešus tā būs. Protams, ne katru dienu un visu laiku, bet tomēr lielākajā daļā laika ir vai nu domas par to, ka varētu labāk vienkārši pagulēt atkal, vai vāļāšanās, vai neiesaistīšanās pat tiešām interesantā projektā, kuru būtu jāgrābj ciet. Visi tie ''vēlāk, vēlāk'' parādās. Varbūt tad nemaz tik ļoti negribējās to, nezinu. Varbūt kaut kas ar dzelzi galīgi nav vai vēl kaut ko. Bet ne jau vienmēr nokritīs 100% ideāli piedāvājumi, tādēļ jāpiedalās, jāpalīdz, jāstrādā jau ir, pat ja nav tie 100%. Īsti nezinu, varbūt kaut kas ar veselību nav. Bet arī vairāk stundu pavadot guļot nav sajūtas, ka būtu uzlādējusies, atpūtusies čiloutā.

Jā, varbūt trūkst kādu vitamīnu. Pret nespēku zinu, ka ir B vitamīns. Bet noteikti varētu painteresēties aptiekā, kādus vitamīnus labāk pirkt.

Apātija ir vairāk saistīta ar fizisko, tādēļ būtu jāraugās uz lieko svaru, vai tiek lietoti multivitamīni, omega3, vai toiek veiktas regulāras fiziskas aktivitātes (izņemot masturbāciju) :-D
Jā, arī masturbācija var būt par iemeslu motivācijas zudumam, tāpat kā juebkura cita atkarība, kas rada strauju dopamīna lēcienu smadzenēs (zālīte, alko uc.)

Vēl viena lieta ir pārtikas kvalitāte un tas cik bieži ēd. Jo retāk, jo labāk un jo vairāk "vienas sastāvdaļas produktu"(nepārstrādātu rūpnīcā), jo labāk.

Nākamā lieta ir "izdegšanas sindroms", kas var būt vairāku lietu kopums. Diēta, atkarība un Candida, piemēram. Tas viss Tevi velk uz leju.
šeit vairāk info: https://www.youtube.com/watch?v=m4fqgjhOkpU

Dārta
Cik ilgi tas ir ievilcies? Vai citādi arī jūties slikti garīgi?
Man tā ir, kad nedzeru antidepresantus, ka no gultas celties vispār negribas. Kad dzeru tos, tad funkcionēju kā normāls cilvēks.

Ir tāda Wim Hofa metode, kas ļauj kontrolēt hormonu un neironus un sevi izārstēt.
Šeit filma
https://www.wimhofmethod.com/