Pačīkstēšu.
Šorīt nāca apjausma cik esmu zemu nolaidusies savā dzīvē. Dzīvoju praktiski tikai no tā prieka, kas nāk no atkarībām, medikamentiem, visu laiku labprāt gribētu aizmirsties, dzeru nedēļas nogalēs, lai nebūtu jādomā par neko. Iedzeršana ir tas brīdis kad varu atslābināties un NEdomāt. Īstā dzīve mani laimīgu nedara nemaz. Pa dienām kaut kā izturu, bet vakaros un naktīs nāk virsū tāāds depresīvais, ka gribas raudāt. Dzeru AD, bet reāli tāpat liekas, ka viss brūk un jūk, esmu vientuļniece, čakarēju draugam dzīvi ar to, ka esmu mūžīgi apsēsta ar dažām tēmām, un visam pa virsu esmu pieņēmusies svarā. Terapeite tikai mudina "tikties ar cilvēkiem", par depresiju pat nav ieminējusies. Nu nopietni, kāda ir jēga dzīvot? Mani nekas nepadara pa īstam laimīgu, nekad nemāku atslābināties un izbaudīt, vienmēr esmu saspringta, nedaru to, ko gribētu darīt. Nu vai tiešām es vienīgā tāda? Apbrīnoju cilvēkus, kas mīl dzīvot.
Vēl kāda ir gājusi cauri tādam murgam? Liekas ka problēmas nerisinu, bet vienkārši sevi nozombēju ar zālēm, lai varētu kaut kā izvilkt tās dienas.