Tie kuri praktizē zero-waste zinās, ka biezpienu, krējumu, pienu, olas, augļus, dārzeņus bez iepakojuma jau varēja nopirkt tirgū. Ar to problēmu nekad nebija. Man vislielākās problēmas bija tieši ar miltiem, graudiem, cukuru, garšvielām. Tos arī tirgū vienmēr pārdeva jau sapakotus. Tāpēc šis veikals priekš manis ir ideāls.
Tās, kuras saka, ka neies uz turieni, jo ir mazs produktu klāsts, tad tas ir saprotami. Tāpēc jau supermārketi ir tik populāri. Tā vienkārši strādā cilvēku psiholoģija.
Tā kā man zero waste ir dzīvesveids un aizraušanās, tad atrašanās vieta un citas lietas, kas daudziem liekas neērtības, mani neuztrauc. Man nav problēmu ne aizbraukt uz otru Rīgas galu, ne skaidrot kafejnīcās, ka man salmiņu, lūdzu, nevajag, ne mazgāt burkas un plastmasas iepakojumu, ne pāriet uz menstruāciju piltuvēm, ne gatavot savu mazgājamo līdzekli.
Bet es ļoti labi saprotu cilvēkus, kuri tā nevar. Kuri grib pēc iespējas vienkāršāku dzīvi. Jo neviens nepiedzimst par zero waste(ri), par tādu dzīves laikā daži kļūst.
Es arī kādreiz to visu vai nu neredzēju, vai ignorēju, vai vienkārši neaizdomājos par to. Protams, reizēm liekas, ka vieglāk bija tad, kad bija vienalga. Tad vienkārši varēja pirkt un mest ārā, pirkt un mest ārā. Tagad pie visa piedomāju, sāp sirds, kad redzu plastmasas kalnus sev apkārt. Kādreiz par to bija ne silts, ne auksts. Bet tomēr tagad es sevi mīlu vairāk nekā jebkad agrāk.