Vai jūs varētu kļūt par audžuģimeni un pieņemt zīdainīti?

Es varētu. Arī vīrs varētu. Mūsu domas saskan.
Vairāk sliecos uz adopciju. Nespēju iedomāties situāciju, kurā man no kāda bērna būtu jāatvadās un jāatdod viņš kādam citam, ja es nevaru iejaukties "atdošanas procesā". Bet tas, man pašai, ir koks ar diviem galiem, jo pašai liekas, ka bērnam jebkur ir labāk nekā bērnu namā. Latvijā tas tiešām, tiešām nav nekāds "glābiņš". Visvairāk mani pārsteidz cilvēki mums apkārt. Ja žurnālisti nebūtu sagatavojuši sižetu, šis jautājums nekad nebūtu kļuvis aktuālāks. Lielākā daļa tautas kā mucā dzīvojoši.
Kas attiecas uz "pašvaldība neļauj", sava daļa taisnības tur ir. Birokrātiskie procesi šajā jautājumā ir brutāli. Bet, pajautā sev, vai gadījumā, ja bērni būtu "viegli pieejami", viņi bieži vien nenonāktu nepiemērotos apstākļos arī ārpus bērnu nama. Manuprāt, daudzi neiztur tieši šīs pārbaudes statusa piešķiršanai.
Un, ja es adoptētu, man būtu svarīga saskarsme ar bērnu. Ne matu garums, ne svars, ne acu krāsa, ne vēsture. Es neuzņemtos adopcijai zīdaini, bet bērnu jau saprātīgākā vecumā, lai būtu droša par saskaņu, spētu sniegt kvalitatīvu palīdzību un būtu pārliecināta par paša bērna domām un izjūtām.
Te minēja mākslīgo apaugļošanu... Es neesmu pret to. Dzīvē ir maz lietu kurās ieņemu galēju nostāju. Tomēr, es arī esmu domājusi, kādāļ to darīt, ja ir iespējama adopcija. Bet daudziem tas ir būtiski. Es, savukārt, no mazotnes negribēju savus bērnus, ļoti skaidri iestājos "pret". Bet jau tajā laikā zināju, ka gribētu adoptēt. Arguments: pilna pasaule nelaimīgu bērnu. Tas ir muļķīgi, tā teikt. Ļoti, ļoti muļķīgi. Bet zināma loģika tajā ir.

Es esmu apdomājusi ņemšanu (ja pašai nesanāks, ja kaut kādu iemeslu pēc negribēsies, vecumdienās vai tml.), bet gribētu tādu bērnu 3-5 gadīgu vai pat lielāku - pusaudzi. Mazuli neņemtu, jo nepatīk tā noņemšanās.

Gribētos domāt, ka jā.. tomēr neesmu pārliecināta , vai būtu pietiekami nesavtīga jebkuros jautājumos un darbos sniedzot bērnam vajadzīgo uzmanību, laiku, mīlestību.. Svarīgi lai dzīves posms, kuru bērns dzīvo kopā ar mani sajustos mīlēts, vajadzīgs un varētu droši spert soli nākotnē kā pārliecināts un laimīgs cilvēks.
Ja varētu kaut uz brīdi kādam bērnam šo sajūtu iesēt, pieņemtu bez vilcināšanās.

Adoptet - jaa, audzugimene - nee (jo ipasi zidainiti)

Adoptet - jaa, audzugimene - nee (jo ipasi zidainiti)

+

Es esmu apdomājusi ņemšanu (ja pašai nesanāks, ja kaut kādu iemeslu pēc negribēsies, vecumdienās vai tml.), bet gribētu tādu bērnu 3-5 gadīgu vai pat lielāku - pusaudzi. Mazuli neņemtu, jo nepatīk tā noņemšanās.

tieši manas domas. Nepatīk zīdaiņi, noteikti neņemtu, bet tādu ap 5 gadiem vēl varētu apdomāt.

. ja nevarētu būt savi bērni, ņemtu. varbūt uz vecumu adoptēšu kādu bērnu, bet noteikti vecāku. kas, lai to zin.;-)

Zīdaini noteikti neņemtu, jo ļoti, ļoti nepatīk zīdaiņi. Trīsgadīgu vai nedaudz vecāku varētu, bet tādu neņemtu, jo nevar zināt, kādā vidē viņš līdz tam būtu dzīvojis, kādas morālas traumas ieguvis un kāds raksturs viņam jau būtu izveidojies.
Vispār būtu labāk, ja bērnus adoptētu tādi cilvēki, kuriem pirmajā vietā būtu šo adoptējamo bērnu intereses un vēlme palīdzēt viņiem nevis sava ego apmierināšana. Tādi cilvēki nešķirotu cik vecu bērnu un ar kādām problēmām ņemt. Es diemžēl tāda neesmu, tādēļ nevarētu adoptēt.

tas ir labi , ka ne visām tomēr iet pie sirds zīdainīši , kā tas ir ar sunīšiem un kaķīšiem , kur tīko vairāk pēc mazuļiem .
Man gan adopcijas gadījumā labāk patiktu adoptēt zīdaini , jo tad tu izdzīvo kopā ar viņu visu no tiem pašiem pirmssākumiem , rodas ciešāka saikne un bērns vēl nav tik traumēts kā tas ir 3+ gados .

kā tas ir ar sunīšiem un kaķīšiem , kur tīko vairāk pēc mazuļiem

Tas jau diezgan radniecīgi, vismaz iemelsu ziņā.