Laiks ir labs, bet pie stūres braucot gan ne pārāk, nezinu kā tagad, bet kad es braucu, bija briesmīgi ceļi
Jā.. es joprojām nevaru atiet no rīta negadījuma, un tas daudz ko nozīmē, jo neesmu es no bailīgākajām un jūtīgākajām.. īsāk sakot, braucot ārpus pilsētas ar kādiem 70 km/st. max, mani apdzina busiņš un es laikam instinktīvi parāvos malā un viss.. nākamais, ko atceros, ka mani meta pa ceļu no vienas puses uz otru.. tā kā šī nebija pirmā reize, pag. janvārī ielidoju grāvī un pēc nedēļas gandrīz ielidoju atkal (ar visu piesardzību un rūgto pieredzi braukšanas ātrums pat nebija tuvu atļautajam, daudz zemāks), tad pārsteiguma momentam nevajadzētu būt lielam, bet šeku reku, galva sāp joprojām un tāda kā dulla, rokas arī vēl nedaudz trīc. Pff... es tiešām ienīstu šodien visu, kaut kāda apātija. Un māsa vēl vakarā dzimeni svinēs, bet tas ir pats mazākais, ko vēlos - sēsties pie stūres un braukt kaut kur..