Daudziem nav izpratnes,cik emocionāli un garīgi ir smags šis darbs.Daudzi uzskata,ka mēs tikai sēžam un dzeram kafiju un klačojamies savā starpā,bet realitāte ir savādāka,viss notiek tādā vieglā skrējienā,kura laikā mēs aizmirstam par savām vajadzībām-paēst,aiziet uz tualeti,lai cik tas dīvaini nebūtu.Darāmie darbi seko viens pēc otra,ka pusdienlaikā vai pēc darba laika nevis tu mierīgi apsēdies,bet turpini darīt un domāt.Skolotāja ne tikai pieskata bērnus,kā daudzi vecāki domā,bet samīļo,kad skumst,mierina,kad raud,mierina,kad sastrīdas savā starpā,māca līmēt,zīmēt,griezt un krāsot,māca burtus un ciparus,māca lasīt,rakstīt,rēķināt,māca pamanīt un māca izteikt savas domas,māca degunu šņaukt un kurpes šņorēt,dupsi slaucīt un muti mazgāt,lasam pasakas pirms miega un sēžam pie gultiņas un paijājam,lai bērns mierīgāk aizmieg.Tam visam pa vidu jāraksta papīri,jāplāno nodarbības,jākomunicē ar vecākiem,jādomā priekšnesumi svētkiem. Un pēc šādas darba dienas tā vien gribas iekrist gultā un gulēt,bet nevar,jo uz rītdienas nodarbību jāsagatavo materiāli,kuru tapšanā citreiz tiek iesaistīti mājinieki.Un tas viss,lai bērniem būtu interesantāk un vieglāk apgūt mācību vielu.
Manā b/d (valsts) vecākiem nekādi materiāli nav jāpērk,pamatmateriālus nodrošina bd,bet diemžēl uz pavasara pusi viss sāk beigties.Mums grupā ir saucamā ziedojuma nauda,kas ir simboliska un tas ir brīvprātīgi,par šo naudu pērkam ūdeni,deguna salvetes un priekš mājturības nodarbībām produktus.Bieži(mēnesī ~50€), piepērku klāt kādus materiālus nodarbībām,lai interesantāk,mazas dāvaniņas svētkos vai kancelejas preces,kas trūkst.
Tam visam kā "saldais" ēdiens ir vecāku prasības un nebeidzamās vēlmes,ko mums pēc viņu domām jāizpilda un ja kaut kas nav pa prātam,tā sāk kasīties,bubina.Vecāki neprot pateikt paldies(vārdiski),ka bērnu iemācam lasīt vai rakstīt,neprot pateikt paldies par pasākumu,ko organizējam,protams tādi nav visi,bet ar katru gadu aizvien vairāk.Kā kaut kas ne paprātam tā pie vadītājas,uz departamentu vai uz tv.
Un tagad par pateicībām-esmu strādājusi divos b/d,un abos tik krasi atšķirīgi vecāki,ja pirmajā dārziņā bērnu vecāki bija forši,saliedēti un atsaucīgi,prata pateikt paldies un atbalstīt mani un manas idejas,man tagad ar viņiem ir saglabājies kontakts,sazvanamies un tiekamies.Šīs grupas vecāki prata novērtēt gan mani,gan manu darbu,bija prieks iet uz darbu.Jā,no viņiem saņēmu dāvanas,bet tas nebija nekas liels un grandiozs kā visi tagad cepjas.Drīzāk viņi prata dāvanu dāvināt kopā ar jaukiem vārdiem,kas to dāvanu nolika otrā plānā.
Un tagad man ir pretēja pieredze-vecāki nesaliedēti,savā starpā kašķējas,prasības ar katru reizi paliek dīvainākas.Un es cenšos starp visām lavierēt,lai visiem labi.Šajā grupā nejūtos novērtēta un atbalstīta.No šādiem vecākiem pat negribas dāvanu,kuri uzskata,ka konfekšu paka ir ideāla dāvana,paldies,konfektes pati varu nopirkt.Nē,man nevajag ne 100€,ne 50€,man pietiks,ja uzdāvinās,ko paliekošu(vienos ziemassvētkos man uzdāvināja skaistu eglīšu rotājumu,kas tagad man ir vismīļākais).Un mana attieksme nemainās pret bērniem,ja viņa vecāki nav piemetuši dāvanai(es nemaz nekad nezinu,kas met vai nemet,jo pasniedz no grupas,nevis sasauc tos vecākus un apsveic).Un ja dz.d. vai vārda dienā kāds bērns mani apsveic un cits neapsveic,es tā pat cienāju visus un attieksme nemainās.Bet varu teikt,ka bieži vien tie vecāki,kam ir mazāk līdzekļu,tie arī pamanās apsveikt svētkos un pateikt paldies.
Un man pietiek,ja bērns pieskrien pie manis un pasaka,ka mīl mani,tā ir lielākā mana dāvana,vai arī mīļo mani pirms iešanas mājās.Mācu bērniem pateikt paldies gan pavārēm par garšīgām pusdienām,gan auklītei par tīro grupu,sētniekam,mūzikas un sporta skolotājai,pateikt paldies viens otram.
Tāds nu man palags:-)