Labi, es arī iemetīšu savu pieckapeiku. Pašvaldības dārziņš ārpus dižās Rīgas. Obligāti jāmaksā tikai par ēdināšanu. Septembra sākumā audzinātājas piedāvāja 2 variantus: 1.vecākiem izsniegs sarakstus ar pērkamajām lietām; 2.vecāki samet fonda naudu 20eur gadā un audzinātājas tās lietas sapērk pašas. No fonda naudas tiek pirktas arī dāvaniņas bērniem dzimšanas dienās, laminēti materiāli un vēl kas tik nē. Sametām fonda naudu, jo parēķinot tā ir gan vieglāk, gan izdevīgāk. Metām arī pagājušajā gadā. Audzinātājas un auklīte ir vienkārši kolosālas, ņemas ar bērniņiem pat vairāk kā ar saviem, nu riktīgi foršas. Pagājušajā gadā arī vecāki grupiņā bija diezgan forši, uz Ziemassvētkiem kā pateicību savācām naudiņu un uzdāvinājām audzinātājām biļetes uz teātri. Ne tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka gribējām pateikt paldies. Tāpat vīram darbā ir daudz lieka papīra, viņš brīvajos brīžos atrod krāsojamās bildītes internetā un saprintē čupu ar krāsojamām lapām, ko nes uz dārziņu, lai bērni zīmē. Ne tāpēc, ka kāds prasa, bet pēc savas iniciatīvas, lai bērniem būtu. Dzimšanas dienās vecāki nesa cienastu grupiņai, lai mazajiem svētkus radītu. Tāpat vien, bērnu dēļ, bez prasīšanas. Forši bija. Šogad grupiņa pamainījusies un vecāki jau citi. Un nu sākas šitie visi teksti - izglītība ir par velti, nafig man kaut kas jāmaksā. Labi, fonda naudu sametām tāpat kā pagājušajā gadā. Tagad audzinātājas ierosināja, ka varētu samesties pa nelielām naudiņām un grupiņā nopirkt jaunas mantiņas, jo vecās ir briesmīgā stāvoklī, saplēstas, grāmatas nodilušas, bērni ar tādām spēlējas. Pašvaldība uz lūgumu piešķirt finansējumu esot uzšķaudījusi - nav līdzekļu, nav paredzēts. Labdarības organizācijas dāvinot tikai pārsvarā lietotas mīkstās mantas, kuras arī dārziņā higiēnas apsvērumu dēļ nedrīkstot būt par daudz. Jēzus, kas par bļaušanu sākās! Vairāki vecāki ar putām uz lūpām protestēja, ka tas viņiem nav jādara, ka par to IR jārūpējas pašvaldībai, ka netaisās citus bērnus sponsorēt. Tas jau nekas, ka viņu dārgā atvase arī ar tiem lūžņiem spēlējas. Beigās pieņēma kompromisu, ka audzinātājas noliks anonīmu ziedojumu kastīti un kas grib, lai iemet tik, cik grib. Es iestūķēju savu banknoti un ceru, ka neesmu tāda vienīgā. Par dāvanām audzītēm saruna tika apcirsta jau pašā sākumā - nevajag! Neko nevajag! Saprastu, ja vecāki būtu trūcīgi, ka tiešām tās naudiņas pamaz, bet tā nav. Savas atvases atved labās mašīnās, paši labi ģērbušies. Bet žēl... Vakar sacepu kaudzi ar piparkūkām dārziņam, mazie taisīšot kaut kādu kolāžu. Vīrs saka "saiņo visas, lai ir arī tiem bērniņiem, kuriem vecāki piparkūkas nesagādās". Sēžu un domāju, gribas vismaz ja ne kopīgi, tad personīgi audzītes iepriecināt Ziemassvētkos, tagad bail šokolādi pirkt. Nopirkšu kaut ko lielāku, būšu pielīdēja. Sviests....