tik smagi palika..

Nu, līdz tuvākajam asfalta celjam ir 11km :D līdz vietējai autobusa pieturai ir 2-3 km Ir visādi braukāts jaunības gados, ir ieti kājām 9 km :D vnk ticu, ka autorei , iespējams, nav nemaz tik viegli bez mašīnas tur tikt

Par to , ka paļauties uz draugu nevar te pat diskutēt nav vērts . Tiešām izspried , vai tāds nākotnei derēs , kad jums būs bērni un būs tiešie pienākumi pret bērniem .
,
Vienīgais , ko nevaru saprast , ja ir tādas milzīgas problēmas ar nokļūšanām , tad priekš kam tu uzņemies vairāk , nekā reāli viena pati vari izdarīt ? Plāno braukšanas pie vecākiem kā mini ceļojumus tad , jau iepriekš norunājot uzticamu šoferi vai , ja brauc ar sabiedrisko ar daudzām pārsēšanās vietām , tad ieplāno naktsmītni tur , kur sabiedriskie nesapas . Taviem vecākiem taču domājams nav jaunums , ka jūs šķir tik sarežģīts ceļš , tātad kādu laiku lai tās tikšanās ir stipri retākas tad , kamēr dabū tiesības un savu auto .
Arī par māsu , nezinu , kur viņa dzīvo , bet arī , kāpēc jāuzņemas pieskatīt viņas bērnu , ja zini , ka pašai nokļūt līdz viņai ir sarežģīti ?
Man šķiet , ka ne jau tikai vaina ir tavā draugā kā uzmetējā , bet arī tevī , ka uzņemies vairāk par to , ko reāli pati vari izdarīt .

Nākotnē viņam saki laiku kas ir par stundu ātrāk nekā patiesībā nepieciešams. :-)

Tas, ka Tavam draugam Tavi plaani pie pakaljas, tas taa kaa buutu skaidrs, bet taa kaa pati apzinaati esi ar taadu cilveeku kopaa, ko Tavas zheelabas mainiis?
Un, kaa jau te teica, neuznjemies to, par ko Tavam draugam interese un veelme piedaliities ir nulle, ja esi atkariiga no vinja kaa no shofera.
Plus jau sen vareeji nokaartot autovadiitaaja aplieciibu, nedomaaju, ka esi jaunaaka par 18 gadiem shobriid.
Nesaprotu to viirieshu vilkshanu visur liidzi un pashaam visur liidzi vilkshanos. Kaa neapniik, vai tad savu reizi nevar radus vienatnee apciemot, aiziet uz teaatri ar draudzeneem utt. Ja vins nekaadu interesi neizraada, plus veel kavee, tas to arii noziimee - ka vinjam pie pakaljas shiis aktivitaates. Un vai nu samierinies, vai nu meklee citu, kuram nebuus pie pakaljas.

Vai jums ir bijis tā, ka varat paļautiees tikai uz sevi attiecībās?

Ne tikai attiecībās, bet vispār, paļauties var tikai uz sevi.

Mis Take, yup, es saprotu tos tevis minētos maršrutus. Labākajā gadījumā sanāk 1-5 stundas pagaidīt lai tiktu uz gala mērķi, citos gadījumos arī jāgaida nākamā diena. Papildus vel svētdienās vispār transports nav, kas gan ir izplatīts daudzās vietās un vel ir "mistiskie" maršrutnieki kuri nekad nav nemaz redzēti un eksistējuši.
Problēma ir tajā, ka vel ir tā cerība par būšanu laikā. Vajadzēja no sākta gala braukt ar sabiedriskajiem un miers.

Nepiekrītu, ka autore pati vainīga, ka neieplānoja paļauties tikai uz sevi. Bija sarunāts braukt kopā, uzskatu, ka draugs rīkojas cūcīgi. Jūs esat viens otram un kas tās par attiecībām, ja EsterePaula agrā sestdienas rītā metas ar somām sabiedriskajā, lai parādītu, ka ne ar vienu nerēķinās? Tādā gadījumā attiecībām neredzu lielu jēgu, ja reiz pāris nevar vienoties par brīvdienu plāniem kopā un turēt solījumus. EsterePaula, jā, Tev noteikti jākļūst patstāvīgākai, bet krietni apdomātu, vai šis bikšainis ir īstais kompanjons dzīves gaitās.

Par tām auto tiesībām, kuru autorei vēl nav: un pat ja būtu, meitenei vēl nav mašīnas, tad ko tās tiesības līdzētu? Neies jau nospert puiša autiņu.
Par starppilsētu busiem un nejēdzīgi laikietilpīgo nokļūšanu galamērķī, piekrītu. Iedomājos sevi studiju laikā, kad nebija auto. Ja vēlā pēcpusdienā saprastu, ka draugs mani ir piečakarējis ar vešanu un pēkšņi jābrauc pašai, tas vienkārši nebūtu iespējams, jo autobusu pārsēšanās laiki dramatiski nesakrīt. Tiesa, ja izbrauc no rīta vai agrā pēcpusdienā, tad gan kā pa sviestiņu.
Nē nu, protams, var jau tēlot lielo varoni, skriet, kulties, stopēt, tumsā iet cauri mežam un tad ar slapju muguru pusnaktī lepni klaudzināt pie aizmigušo vai gluži pretēji, ļoti satraukušos, vecāku mājas durtiņām.
Piekrītu Moon, ka meitene turpināja gaidīt, jo

problēma ir tajā, ka vel ir tā cerība par būšanu laikā

Un redz, kā pati rakstīja, galamērķī nokļuva.
Īsti neatbalstu attiecību problēmu risināšanu ar metodi "tu man - es tev", jeb ka tagad autorei vajadzētu kaut ko svarīgu izčakarēt puisim. Neuzskatu arī, ka ir pareizi tagad sākt tēlot mega pastāvīgo lēdiju un visu plānot pašai un rēķināties tikai ar sevi. Kāda tad jēga no tādām attiecībām? Tā rīkojoties, ienesīsi tajās tikai aukstumu, atšķirtību un slēptas dusmas, kas ar laiku pāraugs vienaldzībā. Abiem kārtīgi izrunāties vajag, kā arī apzināties to, ka peldēšana laikā un kavēšanas problēma ir viņa sliktais ieradums, kurš Tevi sāpina un ar kuru ir jātiek galā.

Autore nav mazs bērns , kuru draugam būtu pienākums visur nogādāt . Kaut kāda bezpalīdzīga un atkarīgā , kura redz laicīgi saplānot plānus nevar , visur ir attaisnojumi , vai arī neuzņemties to , kas ir sarežģīti izdarāms , viņai arī neērti vai negrib .
Ja zin , ka draugs mūždien kavē vai uzmet , tad nafiga plānot ar viņu nokļūšanas tur , kur svarīgi ir pašai autorei nokļūt ? Tjipa tagad abiem kopā jābūt salipušiem un katram nevar būt savu plānu ? Ja jau tik grib nokļūt pie vecākiem , tad arī plāno bez drauga vai arī atsakies no idejas kaut kur braukt . (t)

Kur tādas sniegpārsliņas rodas? Es runāju par tām komentētājām, kuras atļaujas paziņot, ka tā ir galējā necieņa un ar tādu vispār nav jēga kopā būt! Jūs kādu no viņiem pazīstat, zinat, cik kurš prasa, cik kurš dod?

meitenei vēl nav mašīnas, tad ko tās tiesības līdzētu? Neies jau nospert puiša autiņu

Un kāpēc ne, ja puisis to mašīnu dod. Tad, kad būs bērni, arī prasīs, lai puisis visur izvadā? Tad tas ir šoferis, nevis dzīvesbiedrs.
Fiška jau nav pat mašīnas esamībā, te ir runa par raksturiem -

Man patīk visur būt laikā, plānot savu dienu, bet ar viņu tas ir tik nereāli..

ja autore ir punktuāle un pedante, bet puisim patīk darīt lietas savā ritmā un pašplūsmā, kāpēc ir tik būtiski viņu lauzt un mainīt? Ja viss cits attiecībās ir labi, tikai atšķiras laika izjūta un attieksme, kāpēc neņemt to vērā un savas lietas neplānot pašai?

cik daudz es esmu upurējusi, lai būtu tur kur viņam vajag un cik daudz viņš ir mani pieķakarējis..

Kāda joda pēc attiecībās esot ir kaut kas jāupurē? Ja man būtu sajūta, ka šis būs kaut kāds upuris no manis, es to visdrīzāk nedarītu, paskaidrojot - kāpēc. Tomēr man šķiet, ka palīdzēšanai savējiem ir jānes prieks, nevis upuri (t)

Zinas tante, vai ne, man arī nav saprotama vispārējā nosodīšana. Protams, mēs nezinām šos cilvēkus, varbūt puisis ļaunprātīgi nokavēja, bet varbūt ne. Ir cilvēki kavētāji un viņi to nedara tāpēc, lai kādam izrādītu necieņu. Tāpat kā cilvēki, kas nenoliek uzreiz vietā mantu, ko bija paņēmuši vai kam uz darba galda ir haoss. Tieši nesen viena mana lektore, psiholoģe, teica, ka attiecībās no daudziem strīdiem var izvairīties, ja palasa kaut ko par dažādiem cilvēku tipiem un saprot, ka cilvēks rīkojas tā, jo viņš tāds ir, nevis tā iemesla dēļ, ka grib tev ieriebt.
Es arī esmu padusmojusies par kavēšanu šad tad, bet tā dusma ilgst pāris stundas un viss.. Šķiršanās, necieņa utt, tas jau par traku.

Nē, nu goda vārds. Es saprotu, ka savos tantes gados dodu priekšroku citādākam attiecību modelim, bet es patiesi nesaprotu tos uzbraucienus autorei a la pati tiec galā, nav jābūt salipušiem kopā, viņam tevis dēļ nav jāziedo savs laiks, bla bla bla. Es atvainojos, bet kas dafak tas vispār ir?? Jā, būt pārim nenozīmē saaugt kopā un tagad paļauties un ko gaidīt tikai no otra, bet tas ir mans cilvēks. Mans partneris. Cilvēks, ar kuru kopă es ceļos, guļos, priecājos un bēdājos. Tas nav kaimiņš Andris, kurš vienkārši pārdomája un par to neinformēja. Ja es ko palūdzu savam vīrietim (ar piezīmi, ka viņš nav nekāds vergs, kurš nevar pateikt, ka nesanāks, citi plāni, daudz darba, nevar ūtētē) un otra puse piekrīt, kādas matemātiskās attaisnojuma formulas vēl ir jādomā, ja viņš vienkārši brutāli nepilda solījumu? Jā, dzīve ir dzīve, var gadīties neparadzētais, shit happens, bet mani pārsteidz, ka meitenei, izrādās, pat nav tiesību justies sarūgtinātai, jo...Vienkārši nav, vīrietis ir aizargājamais zvēriņš, kuram nav jājūtas vainīgam.

Nesaprotu to viirieshu vilkshanu visur liidzi un pashaam visur liidzi vilkshanos. Kaa neapniik, vai tad savu reizi nevar radus vienatnee apciemot, aiziet uz teaatri ar draudzeneem utt.

Nekur neminēju, ka visur velku viņu līdzi un visur velkos līdzi, mēs abi taču sarunājām braukt, un ja viņš negribētu vai nevarētu viņš to mierīgi pateiktu un tad protams domātu citu variantu jau laicīgi.

Autore nav mazs bērns , kuru draugam būtu pienākums visur nogādāt . Kaut kāda bezpalīdzīga un atkarīgā , kura redz laicīgi saplānot plānus nevar , visur ir attaisnojumi , vai arī neuzņemties to , kas ir sarežģīti izdarāms , viņai arī neērti vai negrib .

Nekur neesmu teikusi, ka viņa pienākums ir būt manam taksim, kad vien man vajag, viss bija cilvēcīgi sarunāts ar abpusēju piekrišanu. Kā jau minēju

Šis nebūtu trakākais ko nokavēt,

, ja tas būtu, kas svarīgs, protams, būtu izdomājusi rezerves variantu.

Ir cilvēki kavētāji un viņi to nedara tāpēc, lai kādam izrādītu necieņu. Tāpat kā cilvēki, kas nenoliek uzreiz vietā mantu, ko bija paņēmuši vai kam uz darba galda ir haoss. Tieši nesen viena mana lektore, psiholoģe, teica, ka attiecībās no daudziem strīdiem var izvairīties, ja palasa kaut ko par dažādiem cilvēku tipiem un saprot, ka cilvēks rīkojas tā, jo viņš tāds ir, nevis tā iemesla dēļ, ka grib tev ieriebt.

Es pilnīgi piekrītu, ka tas var nebūt dēļ “ieriebšanas” vai apzinātas “necieņas”. Pati diemžēl esmu haosa cilvēks, BET, ja es apzinos un esmu informēta, ka otrai pusei šādas îpašības var radīt pamatīgas neērtības, personīgi censtos “laboties”, vismaz līdz robežai, nevis pilnīgā pofigismā turpinātu izpausties, jo vienkārši tāda esmu (un man neinteresē kā otra puse jūtas). Turklāt ar “labošanos” es nedomāju mainīšanos raksturā pilnīgi (jo tas nav reāli un, ja otrai pusei ir milzīgas pretenzijas, tad labāk kopā nebūt vispār), bet drīzāk cenšanos, vismaz ik pa laikam, tomēr sevi pakontrolēt, īpaši jau attiecībā uz šādām lietām, kuras nav gluži neiespējamā misija. Resp.- attieksmes jautājums. Protams, kā jau Lastočka norādīja, mēs nezinām šo pāri, tāpēc mans komentārs ir vairāk vispārīgs, jo situācijas var krasi atšķirties.
Tajā pašā laikā, autorei nebūtu neviens cits ‘jāuzmet’, ja viņa pati būtu neatkarīga no otras puses.

Ja dzīvojam pēc principa, ka katrs esam tāds, kā esam un visas muļķības/sliktās rīcības var norakstīt uz "tāds ir cilvēka raksturs un tur neko nevar mainīt" un "nedrīkst cilvēku lauzt", un "attiecībās nekad neko nevajag upurēt - kas tad tās par attiecībām", un nedrīkstam no otra neko prasīt, nedrīkstam rēķināties ar otru un varam paļauties tikai uz sevi, nu tad, atvainojos, bet nafig tādas attiecības ir vajadzīgas? (t)
Neiestāstīsiet man, ka satiksies 2 cilvēki, katrs ar savu raksturu un perfekti un skaisti nodzīvos kopā līdz mūža galam, nekad neko otram nelūdzot/neprasot, nepārmetot, neko neupurējot. Pat pasakās tā nenotiek.
Attiecībās ļoti bieži ir jāiziet uz kompromisiem. Reizēm ir jālauž sevi, lai pielāgotos otram. Reizēm ir kaut kas jāupurē otra/attiecību labā. Protams, jāskatās, vai tas otrs cilvēks ir tā visa vērts, jo, ja viens visu laiku iziet uz kompromisu, piekāpjas un lažu sevi, kamēr otrs ir kungs un ķēniņš/karaliene, kurš tikai ņem un ņem un neprot dot, tadām attiecībām arī nebūs nākotnes.

Es arī uzskatu, ka attiecībās jāmeklē kompromisi, bet šeit jau vairums iesaka šķirties, kas nav kompromiss.
Var mēģināt mierīgi izrunāties par šo lietu un pastāstīt par savām sajūtām, censties rast kompromisu vai pieņemt to kā otrās puses trūkumu, ja viņa labās puses to atsver vai, ja pati apzinies, ka pašai ir slikti ieradumi, kas kaitina otram. Katrā ziņā necieņas vai šķiršanās piesaukšana pie tāda sīkuma man šķiet muļķīga, jo tas IR sīkums uz daudzu citu iespējamo netikumu fona un, ja vien viss cits attiecībās ir labs, tad par kavēšanu noteikti var rast kādu no iepriekšminētiem risinājumiem.

Cita reakcija man būtu, ja tēma būtu, piemēram, par krāpšanu, sišanu, alkoholismu, apvainošanu rupjos vārdos vai tml, bet kavēšana ir tāpat kā izmētātas zeķes, var novest pie šķiršanās tikai tad, ja attiecības kopumā nav labas, nejau tā kavēšana / zeķes ir tas iemesls.
Nu tas ir manuprāt.

Njā, es arī neuzskatu, ka jāšķirās tikko kaut kādas nebūšanas sākas, un, jā, piekrītu, ka kavēšana pati par sevi, man personīgi arī nebūtu iemesls, lai pamestu cilvēku, kuru mīlu.

Kavēšana nav iemesls pamest. Bet no otras puses, kavēšana kaut kādā brīdī robežojas ar nerēķināšanos ar otru cilvēku, viņa plāniem, vēlmēm. Katram gan tā robežšķirtne būs citur.

Viņš jau mūžīgi kavē, lai gan visdrīzāk ir dzirdējis, ka tas autorei galīgi neliek justies labi, bet turpina tādā pašā garā. Tā nav lieta, kuru nevar ''izskaust'' vai vismaz uzlabot un cienīt cilvēka laiku, uzticēšanos utt.