Jā, man droši vien pirms kāda laika arī šis būtu bijis aktuāls jautājums, tagad skatoties es nesaprotu, kā es vispār kaut kādu pēdējo laiku dzīvoju... Tik daudz negatīvisma bija, pārdzīvojumu, pat kaut kādā brīdī bija sajūta, ka jau dzenu sevi izmisumā.. Nebiju vairāk tas cilvēks, kas es esmu, es kritu galējībās, emocijas visu laiku bija maksimāli uzvilktas, kā kas, tā viss plīsa.
Bet tas viss neatrisinājās vienā dienā. Viss sākās ar to, ka atradu savu.. nu ne gluži sapņu darbu, bet katrā ziņā super darbu vēl superīgākā kolektīvā ar fantastiskiem cilvēkiem apkārt, kas mani iedrošināja, ļoti novērtē un atbalsta, un palīdz tā, kā es nekad nebūtu gaidījusi no svešiem cilvēkiem.. Tas, ka es sajutos savā vietā gan tajā, ko es tur daru, gan pašā darba kolektīvā, deva tiešām jau lielu iekšēju mieru un pārliecību par sevi, saviem spēkiem.
Tālāk... manas attiecības mani konkrēti vilka uz leju, visādā ziņā- gan manā attīstībā, gan arī kā cilvēku, es visu problēmu varā kļuvu nevis labāks, bet tieši pretēji- sliktāks cilvēks, konstanti pieļāvu dažādas kļūdas savā dzīvē. Te var iedziļināties ilgi un ļoti daudz, bet kaut kādā brīdī viņas kļuva vienkārši toksiskas un es paliku kopā aiz tā, ka otrs cilvēks man lūdzās, lai es neeju, solīja daudz ko, stāstīja briesmu stāstus kā iepriekš, kad bijām šķīrušies, mēģināja taisīt pašnāvību utt, nu īsāk sakot viss bija tik neveselīgi, ka... par kādu harmoniju sevī vispār es varēju runāt.. Es ļoti labi zināju, ka man no tā jātiek vaļā, lai varētu atkal normāli dzīvot. Es pie tā, lai to visu reāli pavisam izbeigtu, nonācu lēnām un tas aizņēma diez gan daudz laika, nebija viegli. Bet tas man deva tiešām daudz, es attiecības iekšēji pilnībā palaidu, bez jebkādiem pārdzīvojumiem un šaubām, un man tiešām pēc tā palika mierīgi un viegli ap sirdi, un tādā stāvoklī pēc kāda laiciņa diez gan vienkārši atradu kādu, kas man liek justies pavisam citādāk, un tagad varu godīgi pateikt, ka vēlu tam cilvēkam, lai arī viņam viss ir labi.
Vēl es vienkārši nospļāvos uz to, ko domā cilvēki apkārt, vienkārši sāku darīt, ko gribu. Man vispār nekādas intereses nebija, piemēram, par bezjēdzīgām ballītēm, lai it kā parādītu apkārtējiem, ka man viss ir labi, dzīve izdodas, šķiršanās ir ballīte utt. Es gribēju atbraukt vakarā mājās, palasīt grāmatu, pameditēt un iet 9 gulēt, to arī darīju. Citreiz gribēju kādu satikt, pavadīju jauki laiku, atpūtos, guvu pozitīvo enerģiju no viņiem. Vienkārši sekoju un rīkojos attiecīgi tam, kā es jūtos, un tā, manuprāt arī ir atslēga.
Vēl, protams, jāpiebilst, ka man ir lieliski draugi un ģimene, ar ko man ir ļoti spēcīga emocionāla saikne un kas mani ļoti atbalstīja šajā visā, veidoja man apkārt patīkamu atmosfēru un lika paskatīties uz sevi un visu man apkārt no citiem skatu punktiem. Jā, es neiztiku bez cilvēku izslēgšanas no savas dzīves, bet kopumā draudzībā gan man vienmēr ir bijis viss kārtībā un grēks par kaut ko sūdzēties, bet droši, ja kāda vēlas parunāt vai iegūt kādu jaunu draugu, esmu atvērta, vispār šobrīd esmu atvērta pārmaiņām.
Kopumā jā, esmu sakārtojusi savu dzīvi un jūtos ļoti labi, nesalīdzināmi ar to, kā bija pirms kāda laika, galvenais ir nebaidīties spert sarežģītus soļus un uzdrošināties. Un manuprāt, motivāciju nav grūti atrast-tu taču gribi būt laimīga! :)
41
