Vecākus šķiršanās

Ja tev saka, ka nav kur iet, tad piedāvā savu dzīvokli, bet nebāzies divu cilvēku savstarpējās attiecībās. Cieni savus vecākus.

Bet ja viņai dara pāri, arī sēdēt un gaidīt ''kad tiks paši galā''? Varbūt ir vērts uz brīdi nozust prom drošības labad, kamēr visas iesaistītās puses spēj apsēsties un atrisināt visu?

Duujaa
Lasīt māki? Autore raksta pašā sākumā, ka tēvs viņas māti neklapē,"rokas nepalaiž". Nu nav jāglābj cilvēki pret viņu gribu.
Ne viena vien atrisināma situācija ir kļuvusi par neatrisināmu, jo kaut kādas trešās puses taču zin labāk un grib kādu glābt un jaucas iekšā.

Ieva294, kur es rakstīju, ka sit? Ja emocionāli viņu grauj kopā un mēdz šķīst stikli, tad kam to vajag paciest, ja pati varbūt nesaprot, ka tā nav norma?

Duujaa
A kāpēc tu domā, ka māte nesaprot? Vai tad autore deva kādas norādes, ka māte ir rīcībnespējīga un lēmumus pati pieņemt nespēj?
Ok. Katrā ģimenē savs attiecību stils. Man, piemēram, neliekas pieņemami manu ģimenes locekļu vietā pieņemt lēmumus par to, kā pareizāk risināt viņu attiecības. Es tādā veidā izrādu cieņu pret viņu pašu lēmumiem un vēlmēm. JA man pajautās, kāds ir mans viedoklis, tad es to sniegšu, vai piedāvāšu pie sevis padzīvot, bet lai es savu vecāku vietā pieņemtu lēmumus, kā viņiem tagad rīkoties? Dievs pasarg.
Bet nu atkal jau - katrā ģimenē savs attiecību stils.

Autore raksta pašā sākumā, ka tēvs viņas māti neklapē,"rokas nepalaiž".

No vienas puses - foršs jau uzstādījums - kamēr neievelk, tikmēr viss ir ok.
Ir atšķirība - vai trešās puses ir kaimiņene Valentīna ar vīru Olafu, vai arī pašas ģimene - nav sievietei tuvāku cilvēku par bērniem! Un vai ir mierīga sirds, skatoties kā mamma mocās? Kāpēc nepiedāvāt palīdzību?

Mincis
Piedāvāt palīdzību var, bet diskusijā runa grozās ap "ņem māti pie sevis", kas ir pilnīgi kas cits.

Īsti nepiekrītu viedoklim, ka nav jāiejaucas... Labi, ka tētis nepalaiž rokas, tiešām. Bet autore minēja, ka mammai ir veselības problēmas. Un tādos strīdos īstenībā māte pati var neapzināties, cik daudz nodara sev pāri, vienkārši par sevi nepadomājot.. Tad par to ir jāpadomā bērniem. Mamma taču ir viens no tuvākajiem (nereti vistuvākais cilvēks pasaulē) un es laikam nevarētu tā vienkārši būt līdzstāvētājs, gaidot, kā tad drāma beigsies - mamma slimnīcā, tētis palaiž rokas vai beigu beigās būs mierīga šķiršanās.

Ieva294, neviens nespiež ar varu jau iet pie meitas, bet ja viņai ir veselības problēmas, negrib apgrūtināt kādu, no sērijas ''visu varu, visu izdarīšu līdz paģībšu'', tad bērns ir tuvākais, kuram tomēr ir jāredz un jādara, ja jau raksta, ka ir bail un uztraucas par viņu. Nav runa par šķiršanās lietu, formalitāšu un citu darījumu kārtošanu, bet par to, lai tas varētu notikt cilvēcīgos apstākļos, ciešot pēc iespējas mazāk. Nav runa arī par attiecību stilu, bet to, ka redzot sarkanu lupatu mirgojam, kāds palīdzēs, kāds nostādīs sevi pozīcijā, ka tā jau nav gluži mana lieta, gan jau izkulsies, mazākiem vai lielākiem bojājumiem.

Ja jau stresā paliek slikti un pagaidām viņi nespēj komunicēt normāli, tad gan es vismaz teiktu, lai ņem pie sevis un runāt dodas pēc kādām dienām, ne kamēr viss iet augstos toņos.

Man gan nav saprotams, ko tie divi pieaugušie tur nevar sadalīt savā starpā, ka jāārdās katru dienu, kad jau abi nonākuši pie viena lēmuma - šķirties. Man nav pieredzes šādās lietās, bet nesaprtu kašķu iemeslu, kad viss ir izlemts jau. Kaut kā neloģiski sanāk...
Un tomēr piekrītu, ka nav baigi jājaucas vecāku attiecībās - mamma un tēvs viens otru pazīst, paši ir izdarījuši izvēli, paši tiks galā (un, ja netiks - tātad tā būs viņu nasta un dzīves mācība). Bērni var atbalstīt, var piedāvāt īslaicīgu palīdzību, bet ne jaukties, mācīt vai risināt vecāku problēmas.

Šķiršanās jau nekad nav patīkama, neatkarīgi no tā, vai tiek paši galā vai nē. Jaukšanās jau te netika piedāvāta, manuprāt.

Paldies Duujaa, ka saprati manis rakstīto.
Es nepiedāvāju iejaukties vai risināt viņu problēmas. Ar to viņi tiešām var paši tikt galā.
Es uztraucos par to, cik veselīgi vai neveselīgi notiek šķiršanās. Es uztraucos par mammas veselību, jo nav viņai tā stipra. Mamma ir piedzīvojusi vienu insultu un vienu infarktu, ārsti teica, ka trešo reizi kas tāds nav pieļaujams, tāpēc radās šī tēma. :-/
**
Tiek, kas piedāvāja, lai vispār neiejaucos - ceru, ka jums nekad nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. Ja nav ko teikt, tad labāk paklusēt. (t) Es tikai pajautāju viedokli kā man šajā situācijā rīkoties un neiejaukšanās šoreiz nav variants!
**
Paldies tām, kas atgrieza man loģisko domāšanu apjukuma brīdī un piedāvāja variantu mammai padzīvot pie manis, mamma to ļoti novērtēja.

Bet par ko kašķis tiem vecākiem? Kauja taču jau beigusies - izlemts par šķiršanos. Nevar mantu sadalīt vai kas? Neviens nesaka, ka šķiršanās ir patīkama, bet man tiešām nav skaidrs par ko vecāki vēl var ārdīties līdz nopietnām histērijām un mantu bojāšanas, ja abi jau izlēmuši iet katrs savu ceļu, un, kā var noprast, neviens no viņiem neiebilst pret šo faktu un šajā ziņā abi vienisprāt.

Neons Par to, kāpēc viņi skandalē, man nav ne jausmas un tur es negribu jaukties. Viņi abi ir spītīgi pēc velna un tur neko nevar padarīt. Tētis ir riktīgs spridzeklis un mamma arī mierā neliekas. Viņi par katru sīkumu var sakasīties, pat par dažiem nevietā pateiktiem vārdiem un tad visas emocijas un dusmas plūst pāri visām robežām. :-/
Nav pirmā reize, kad tiek runāts par šķiršanos, bet nekad, NEKAD nav aizgājis tik tālu, pat grūti izstāstīt cik milzīgs skandāls šoreiz bija. :-(

Nu... žēl, ka divi pieauguši cilvēki, kuri gan jau teju mūžību ir kopā, tā arī nav spējuši iemācīties būt iecietīgi, lēnprātīgi un mierīgi. Nez vai kāds no malas šos abus "balodīšus" spēs glābt vai mainīt. Tas attiecas arī uz veselību - ja māte pati nesaprot, ka savs sirdsmiers ir pašai vien jāsargā, lai nenotiktu kārtējais organisma norāviens, nu tad kā gan meita ko līdzēs?... Vispār no vecāku puses bišku egoistiski sanāk - informēt meitas par skandālu ar bildi var, bet atrast mierīgas nakstmājas - lepnums neļauj. Sviesc.

Neons tādi nu viņi ir. Ietiepīgi, bet mani vecāki. Tāpēc nevaru sēdēt, rokas klēpī salikdama.

Izturību tev! ;-)

TokyoDream, neķer kreņķi te, pati taču zini labāk, kas mammai palīdz vai noderētu, ja nu kas, nav ko attaisnoties. :-)
Un teksti par to, kā viņi bijuši kopā un kā tagad nevar būt lēnprātīgi un mierīgi, nu ačgārns domu pavediens. Nu un tad, ka izlēma šķirties, abi dzīvojuši kopā, ir bērni, pilnīgi normāli, ka emocijas parādās, ne tagad apsēžas, noslauka putekļus no galda un smaidot lēnīgi kaut ko aprunā. Kāda vēl kauja beigusies, fufelis. Ja ir bijis strīds par kaut kādām lietām, manuprāt, loģiski, ka pirmā brīdī viss vārās. Kāda runa vispār par to, ka nav dzīves laikā mācījušies būt mierīgi un lēnprātīgi, lūk tas gan ir sviests. Abi šeit laikam ir ekspresīvi cilvēki, pat, ja nebūtu, tā ir nopietna lieta un tam nevari būt gatavs, pat lielākā miegamice var uzsprāgt. Ja veselība vēl jāsargā, normāli, ka meita uztraucas un iesaka no malas (it kā no malas, jo tomēr ģimene), ka var padzīvot, kamēr norimst pirmie asie emociju uzplūdi. Ne jau viņa saka, to mantu vienam, to otram, tu ej tur vai tu nedomā to. Absurds. Vēl par to, ka pati nesaprot, kas var būt ar veselību, normāla lieta, jau rakstīju iepriekš. Tas, ka sūtīja bildes ar sasisto galdu(?), nu ne visi šokā varam racionāli domāt un rīkoties, jā, nebija labuma no tā, tāpēc jau ir jāattālinās, jānomierinās un tad jārunā tālāk, ne jākliedz vai jādauza mēbeles, kas ne pie kāda risinājuma nenovedīs.

Katrā ziņā lai izdodas pēc iespējas jums visiem nesāpīgāk un veiksmīgāk noskaidrot un atrisināt lietas. :-)

Vai kas atrisinājies, ir labāk?