Jūsu attieksme pret saviem gadiem

Man šovasar paliks 27. Joprojām ļoti patīk svinēt savu dzimšanas dienu un patīk tas, ka palieku vecāka - mans nelielais vecums bieži ir traucējošs karjerā.
Nekad dzīvē negribētos atgriezties 18-20 gadu vecumā. Priekš kam? To laiku neatceros ar pozitīvām emocijām. Nekad neesmu bijusi dabiski skaista, tajā laikā nebija tādu līdzekļu un zināšanu par ādas, matu kopšanu, lai labi izskatītos, tagad tas viss ir. Nemaz nerunājot par dzīves pieredzi.

Man arī vairs negribas svinēt, bet nāksies, jo
apaļa jubileja un tuvie pieteiksies paši ciemos un ar tukšu galdu jau nesagaidīs. Negribas svinēt, jo neesmu sasnieguši dzīvē tik daudz, cik vēlos un nav lid

Nav līdzekļi, lai pamatīgi svinētu!

no maza bērna atceros to, kad pieteicās ciemiņi, bija lielās pukstēšanas.

Man bija tieši tāpat, tāpēc savus svētkus svinu pavisam, pavisam citādi nekā bērnībā - saaicinu draugus uz pagalma svētkiem, pagalmā šašliks, sagriezti dārzeņi, vienreizējie trauki. Pēc tam jānomazgā vien pāris bļodas. Visi relaksēti un priecīgi.

Es ļoti gaidu savus 27, kas būs pēc nepilna gada. Vienmēr esmu gribējusi šo vecumu ātrāk, pat nezinu kāpēc. Laikam likās, kad tad nu dzīvei vajadzētu būt nokārtotai jo būšu jau pieaugusī. Savā ziņā daudz lietas jau būs nokārtotas, atliks tikai iet uz dažiem mērķiem.
Man nav tā, ka es pārdzīvotu, ka kļūstu vecāka, man ļoti parīk mans tagadējais vecums, bet ja būtu iespējams, es vienmēr paliktu pie 27.

Sāksim ar to, ka cilvēks nepārstāj būt jauns ne 25, ne 30 gados. Ņemot vērā mūsu paaudzes potenciālo dzīves ilgumu, jaunības posms jau tagad iestiepjas līdz kādiem 35, tā ka ne jau skaitļos ir problēma, bet attieksmē.
Pati dzimšanas dienas nesvinu jau no 18 - gluži vienkārši tāpēc, ka pārcēlos uz Rīgu un bija oficiāls iemesls vairs nesvinēt, visādi radu saieti man riebās jau bērnībā.
Pieļauju, ka visvairāk traucē sabiedrības spiediens - jo vecāks kļūsti, jo vairāk apkārtējie sāk piesieties ar aizrādījumiem par to, ko noteiktajā vecumā vajag vai nevajag darīt. Tas besī, tāpēc daudzi izvēlas dzimšanas dienas ignorēt.
Mans paziņa vispār interesanti izteicās - kāpēc cilvēki tik priecīgi svin faktu, ka ir par gadu tuvāk nāvei?:-D

visām tik ļoti patīk vecums 27 :-):-)

27 ne ar ko neatšķiras no 25 vai 24:-)

Daenerys1, man visi svētki ziemā, nekādi pikniki neiznāk.:-/

Vispār jau ne jau vecumam ir nozīme, bet tam, kā dzīve ir iekārtojusies, kas bieži nav no mums atkarīgs. Kādai sievietei 18 gadi ir super vecums, jo, piemēram, ir turīgi vecāki, tētis, kas visu nopērk un lutina, bet 28 - vairs nav tas, jo ir savi bērni, rūpes, pienākumi, un liekas, ka tajos 18 viss bija tik forši un rožaini. Citai 18 gados bija kopmītņu dzīve un cīņa par izdzīvošanu, īpaši, ja vēl jaunība iekrita krīzes plaukumā, vai arī veselības problēmas, bet tajos pašos 30 varbūt ir stabilitāte, sakārtota veselība un 30 šķiet baigi foršs laiks. Vai arī - sieviete visu dzīvi sapņojusi par bērniem, sanācis tikai pēc 30, un tad savos 32 vai 35 beidzot jūtas pilnvērtīgi.

Man dzimšanas diena ir vasaras vissiltākajā laikā, draugam nākamajā dienā vārda diena. Ideāli. Un draugam dzimšanas diena ir rudens sākumā, kad vēl piknika sezona iet vaļā pilnā sparā. Ar manu vārda dienu gan ir kā ir - tipisks tējas un kūku laiks, kad piknikam ir jau par vēsu, bet rasolu un gaļu vēl neprasās.

man baznīcas vārda diena ir jūlijā, bet tie tādi klusi un svētīgi svētki.

Dzimšanas dienu svinu, bet savus gadus gan neafišēju, lai nebūtu lieku jautājumu iepriekš minēto iemeslu 'sabiedrības spiediens līdz noteiktam vecumam sasniegt to un to' un 'tam Tu, meitenīt, vēl esi par jaunu' dēļ. :D

To besīšanos par to, ka ir dzimšanas diena un paliekam vecāki, bieži vien paši vien sev uzdzenam. Domājam, ka līdz vecumam x jāsasniedz tas un tas, un, ja tā nav, ir vilšanās sajūta. Bet, kā jau te minēja, katram savs - nav obligāti jāskrien precēt kaimiņu Koļu, ja līdz plānotajam vecumam nav atrasts potenciālais līgavainis, vai jātaisa bērns no random čaļa, utt.
Tā kā man tūlīt mainās maniem gadiem pirmais skaitlis, ir lietas, ko sanāk pārdomāt, un šo to labprāt darītu stipri savādāk ar savu šī brīža pieredzi.
.
Pa lielam, es arī vienmēr esmu svinējusi. Citreiz ģimenes lokā, citreiz lielākā vai mazākā ballītē, ir īrētas pirtis, citreiz ar labāko draudzeni divatā pasēžam, un tad uz klubiņu, ar otro pusi.. visādi bijis forši. Tādu lielo ballīti man šobrīd galīgi nevelk, arī lielākā daļa draugu ir ārpus Latvijas. Šoreiz savā dienā būšu pasākumā ārpus Latvijas, un vakarā/nākamo dienu divatā ar otro pusi. Pirms un pēc tam gribu dažas draudzenes satikt uz kafiju/pusdienām :)

Man svarīgākais ir kā es jūtos, nevis gadskaitlis. Un jūtos labi, diezgan jauni. OK, apdomīgāka esmu palikusi un ballītes nešķiet tik jautras kā agrāk :D tas tā...mazāk jautri. :D
Bet citādāk..mēs visi ar ik brīdi paliekam vecāki. Bērni grib ātrāk pieaugt, pieauguši lēnāk novecot.
Bet...you have to embrace it. Tādas,kādas esam tagad, nekad vairs nebūsim. Un tās,kas 30 gados domā,ka ir vecas.. Padomājiet, ko jūs domāsiet par šo savu domu 40 un 50+ gados. ;)

Es domāju, ka tas ir tāds sabiedrības uzspiests stereotips, ka "jaunībā viss ir foršāk", kas veidojas pamatā šādu iemeslu dēļ:
1) "Labi ir tur, kur mūsu nav" - papildus iemesls attaisnot savu neizdarību un kūtrumu, sak, ko tad es, es jau neko, es jau par vecu, vot jaunībā, tad varēja... Tas ir ļoti ērts attaisnojums.
2) Aizvēsturisks uzskats, ka jaunībā ir labāka veselība. Lai gan mūsdienu realitāte ir tāda, ka veselība ir laba tad, kad ir nauda, nevis tad, kad ir jaunība, tāpat ir ļoti daudz jaunu un slimu cilvēku.
Man rados visi ir tādi čīkstētāji par vecumu, bērnībā mani brīdināja, ka man tikai līdz 18 gadiem patiks sava dzimšanas diena, pēc tam nepatiks. 18 gados teica - patiks tikai līdz 25, pēc tam nepatiks. Tagad par mani vienkārši brīnās, ka man patīk, ka man nešķiet, ka laiks skrien, ka es neko nenožēloju, utt. Vēl tipiski ir teikt - "paliksi vecāks, nožēlosi". NEKO es līdz šim neesmu nožēlojusi.

Man 29, dzimsanas dienu gaidiju kas vienmer, ar lielu smaidu un prieku. Nav man depresiva noskanojuma vai tamlidzigi. Slikta oma gadas visiem, bet kopuma esmu tikpat dzivesprieciiga kaa tad kad man bija 18

Atceros, ka Cālī bija šāda diskusija, tikai tur gāja runa par 40 gadiem:-D

Vecums ir tikai skaitlis, man vienalga. Dzimšanas dienas svinu.:-D

Dzimšanas dienas pārstāja patikt pie kādas 16. Nesaprotu ko tur atzīmēt un svinēt savu kļūšanu vecākam, vienīgi 18 gadu svinēšana liekas saprotama, jo tad reāli dzīvē kas mainās, kļūsti pilngadīgs. Tracina tie mūžīgie spriedelējumi pirms dz.dienām- cik tad viņai/viņam paliek? Kāda daļa?
Starp citu, no šodienas var mainīt personas kodu, lai tas neietver dz.datus. Kāda to darīs? :-D