Vai vispār ir iespējams pierast dzīvot ārzemēs?

Jā, var pierast
Bet tas jau no cilveka atkariigs

butiba ir taja, kada merka pec izvelas valsti un vietu. ja vienalga kur, ka tik pelnit un tad meginat pielagoties, beigas var but gruti.
ja izvelas valsti (ka mana gadijuma) un tad visu parejo, tad ikdiena ir tada kada zinaju, ka bus.
tev jadefine, kas tiesi tev nepatik tur, ku tagad dzivo?
kas tev pietruks no Latvijas?
un jaskatas ka minit to, kas nepatik un aivietot to, kas pietrukst!
un neaizmirsti apskatit valsti, vietu, kur dzivo. citreiz aizbrauc pelan un dzivo ka cietoksni un ir gruti, bet dzive jau ir plasaka.
un varbut ir verts apdomat par citu pelnas valsti?

Jau ļoti ilgi nedzīvoju Latvijā, iejutos bez problēmām, atpakaļ negribu vispār. Labprāt padzīvotu citā valstī, bet uz Latviju atpakaļ gan man negribas.
Aizbraukšanu vispār nenožēloju.

Valsts ir ļoti laba (neteikšu gan kura, nepatīk internetā pārāk detalizēti izteikties) un tāpēc arī moka sirdsapziņa, ka pat te nepatīk.
Lielākā nelaime jau laikam tā, ka joprojām neesmu atradusi darbu, tāpēc arī iet ciet. Bet dzīvojam mazā pilsētā, pārvākties pagaidām nav iespēju un tad arī tā sajūta, ka izniekoju savu dzīvi, Latvijā vismaz kā cilvēks dzīvotu nevis eksistētu.
Mērķis, protams, ir nauda. Draugs jau tas lielais plānotājs, visu laiku domā uz priekšu, kas protams ir lieliski, bet kā jau teicu, liekas, ka visu jaunību šitā palaidīšu garām tikai tāpēc lai kaut kad, nezin kad, varētu dzīvot komfortabli.
Vispār, rakstot visu šo sapratu, ka problēma ir nevis valstī, bet tajā, ka vispār negribēju nekur braukt un ja nebūtu kopā ar savu draugu, tad arī nebrauktu. Bet kā jau teicu, Latvijā viņš nelaimīgs, ārzemēs es nelaimīga. Kopā esam ilgi, šķirties negribam :/

Es aizbraucu, ipasi neskumu. Jo es pienemu tas valsts kulturu,edienus un atradu vairak plusus nevis minusus dzivei saja valsti. Protams, daudz atkarigs vai ir istais cilveks blakus, taa del var pievert acis uz daudzam lietam. Gribas uz Latviju paciemoties, bet dzivot gan nevaru jau iedomaties, kaut ari saja valsti neesmu ntos gadus un vel esmu iedzivosanas perioda.

Ir tādi latvieši, kuri nespēj iejusties ārzemēs, dzīvo ar sakostiem zobiem. Ja arī noturās, tad naudas dēļ, visu laiku izolējās, meklē citu latviešu kompāniju, jūtās nelaimīgi, kritizē visādus sīkumus ārzemēs, ilgojas pēc Latvijas dabas, ģimenes utt. Pieļauju, ka tu esi no tādiem cilvēkiem, nedomāju, ka tur ir jebkas risināms kā tikai dzīvot Latvijā.

tu piemini jau divreiz jaunibas palaisanu veja del naudas! ko tu ar to doma? ka jaiet uz darbu un japelan, ka nevar izklaideties? kas Latvija ar so jaunibu butu savadak?
vai nav opcija 6 menesus strada viena valsti 6 menesu otra? bet nu baigais cakars!
pelnits tiek kadam konkretam merkim vai vienkarsi dzivosanai!? kad ir doma atgriesties Latvija vai tada maz ir?

Nu mani uz LV galīgi vairs "nevelk" ... atvalinājumu, ja braucu uz LV pavadu mammas mājās un uz veikaliem un pilsētu vispâr nebraucu :D manas mājas ir citā valstī, un te man patīk. Kad esmu LV skumstu pēc mājām
Tā ka, pierast var!

Un Latvijaa dzivojot no algas lidz algai jauniiba nepaies veejaa? :-D

Es saprotu, kā tu jūties. Arī man ir grūti. Dzīvojam ārzemēs jau vairāk kā gadu un vienīgais prieka stariņš ir tā doma, ka esam izlēmuši krāt naudu, lai atgrieztos Latvijā un mums nevajadzētu strādāt 40h nedēļā kādam citam. Šeit eju uz darbu arī tad, ja jūtos slikti, jo negribu vienkārši sēdēt mājās. Gribu to sajūtu, ka katru dienu tuvojos braukšanai atpakaļ :-D. Mans ieteikums - sameklē steidzami darbu!!! Es noteikti tavā vietā jau pinkšķētu katru dienu un būtu iegrimusi depresijā. Vēl arī vari mēģināt atrast kādu jaunu draudzeni vietā, kur tagad dzīvo. Tas mazinātu tavu vientulības sajūtu.

Izklausās vairāk, ka tev tā sajūta ir nevis valsts dēļ, bet gan tādēļ, ka nav darba. Tu šobrīd nedari neko vērtīgu priekš nākotnes, tāpēc arī liekas, ka iznieko jaunību. Plus ja neej uz darbu/skolu/nodarbībām nav tāds ikdienas kontakts ar cilvēkiem.
Mēģini atrast darbu. Ja šajā pilsētā nav iespēju, varbūt varat pārcelties uz kādu lielāku? Ja galīgi neveicas, varbūt tev ir kādas prasmes/izglītība, kas ļauj attalināti no mājām strādāt? Ja pati pelnīsi, jutīsies labāk.
Alternatīva - sāc mācīties. Kaut vai valodas kursos. Vismaz satiksi citus cilvēkus ar līdzīgām interesēm, un arī darbu pēc tam būs vieglāk atrsat.
Izdomā, ko tev patīk darīt - spēlēt galda spēles, skriet, klinšu kāpšana utt., un pameklē interešu grupas savā pilsētā. Galvenais izvairies no komunicēšanas tikai ar latviešu kopienu, jo tas ir taisnākais ceļš uz neiejušanos jaunajā valstī, un atrodi vietējos ar līdzīgām interesēm.

Es plānoju braukt prom pēc mēneša, bet arī iepriekš esmu dzīvojusi citās valstīs. Teikšu tā, ka tas ir periodiski, pienāk posms,kad ir riktīgi ok un pienāk posmi kad ir grūtāk.
Piemēram, es esmu tāds cilvēks- ja nav darba, tad man nāk virsu melnie! Visu dienu nav ko darīt kā vien domāt cik vientuļa esmu, cik izniekots laiks. Bet tiklīdz darbs atrasts, tā ir viss ok.
Arī es esmu no tiem, kas pieķeras Latvijas draugiem utt, tāpēc šoreiz nolēmu braukt uz valsti tuvāku Latvijai, lai īpašos skumīgos posmos, varu stundas laikā aizlidot un būt LV , tādejādi pabarojot to skumīgo sajūtu.. iepriekš dzīvoju Turcijā, tādas iespējas tad nebija.
Es teiktu, ka mūsu situācijas ir diezgan līdzīgas, jo arī es dodos prom no LV, dēļ drauga un tā, ka šeit viņš bija dikti nomākts.
Bet svarīgi ir arī neaizmirst sevi!! Ja esi tik dikti nelaimīga, tad jādomā varianti;
1. Atrast darbu- minēji, ka esat mazā pilsētā. Nebaidies un ierosini pamainīt vidi uz pilnāku ar iespējām tev.
2. Ja esi pašlaik tālu no LV, tad ierosini pārvākties tuvāk, lai būtu gan finansiāli izdevīgi un pluss varētu biežāk atļauties aizbraukt pie draugiem un radiem.
3. Ja neizdodas neviens variants, tad vienākrši brauc atpakaļ. Tā ir arī tava dzīve. Jebkurš ir pelnījis būt laimīgs. Domāju viņš pats arī nav priecīgs, ka meitene blakus esot nav līdz galam laimīga. Tas atstāj pēdas attiecībās. Paskat cik lielu soli jau viņam par labu esi spērusi, pametusi visu, lai redzētu otru laimīgāku. Cepuri nost par tik drosmīgu un gādīgu meiteni :)

Kittenish, paldies par komplimentu (:
Esam šajā pilsētā, jo te draugam ir darbs. Pārvākties nevaram, kamēr nav nokārtota nākošā vīza un izskatās, ka tas varētu pamatīgi ievilkties.
Jā, diemžēl atrodamies ļoti tālu no Latvijas, burtiski otrā pasaules malā, tā ka ciemos aizbraukt sanāks labi ja pēc pāris gadiem. Ir izdevīgi šeit palikt, valsts valoda ir angļu, ar kuru man nav problēmu, draugam ir labi apmaksāts darbs. Bet jā, tā vientulība mani spiež pie zemes. Brīvo laiku protu aizpildīt, eju uz zāli, mājās pašmācības ceļā mācos. Latvijā varētu darīt to pašu + strādāt, kādreiz kaut kur aiziet, satikties ar draudzenēm.
Stulbi jau tā teikt, bet nomāc tieši tā sajūta, ka to visu daru viņa dēļ. Viena pati Latvijā varu normāli dzīvot (ne tik labi kā šeit, bet nebija jau nekas katastrofāls), bet ar viņu kopā nevarēju izturēt, ka visu laiku visas runas par un ap naudu, cik grūti, cik viss briesmīgi. Likās, ka jāmēģina vēlreiz braukt, jo galvenais, lai attiecībās viss labi un ar to taču vajadzētu pietikt, bet nepietiek. :-/ pašai likās, ka varēšu saņemties un iedzīvoties te, bet laikam tomēŗ nevaru.

Nepatīk, jo neesi iedzivojusies.. laika gaitā parādās draugi, jaunas intereses, aktivitātes. Darbs vidē, protams, pierašana notiek ātrāk :-)

Cik daudz tev sanāk ar vietējiem kontaktēties? Varbūt vari sākt mācīties klātienē tur? Jo mājās mācīties un nestrādāt izklausās diez gan izolējoši, pat ja uz zāli ej. Tādā mazpilsētā noteikti arī vieglāk darbu caur pazīšanos atrast, tikai tie kontakti kaut kā jāizveido.
Man agrāk nācās bieži pārcelties. Vietējās facebook domu biedru/iedzīvotāju grupas un kaimiņi (sliktākajā gadījumā vienmēr var kādu runātīgāku sievieti gados atrast) ir labs sākums. Volunteering, ja laiks atļauj, arī var būt labs atspēriena punkts.

Dzīvoju ārzemēs jau septīto gadu. Nespēju iedomāties sevi vēl kādreiz dzīvojot Latvijā. Bet kā te jau minēja, ir latvieši, kuri ārzemēs dzīvo ar sakostiem zobiem. Es nekad neesmu rāvusies uz latviešu kopienām, nekas man no Latvijas nepietrūkst, bet tas tiešām ir katram individuāli. Labs ieteikums ir pameklēt fb vietējo kaimiņu grupu, kaut vai tīri jaunu paziņu atrašanai. Tad nebūs tā sajūta, ka esi tur pavisam viena. Ar laiku parādīsies draugi, jaunas intereses, darbs un tad redzēsi, ka viss nav tik drūmi, kā tev liekas. :-)

Ir tādi latvieši, kuri nespēj iejusties ārzemēs, dzīvo ar sakostiem zobiem. Ja arī noturās, tad naudas dēļ, visu laiku izolējās, meklē citu latviešu kompāniju, jūtās nelaimīgi, kritizē visādus sīkumus ārzemēs, ilgojas pēc Latvijas dabas, ģimenes utt. Pieļauju, ka tu esi no tādiem cilvēkiem, nedomāju, ka tur ir jebkas risināms kā tikai dzīvot Latvijā.

++
Kopuma Latvija nedzivoju kadus 6us gadus. Kops pirmoreiz uz ilgaku laiku (tas bija mazliez zem gada) aizbraucu projekta del, bija gadi 18, atpakal neesmu isti skatijusies. uzreiz pec tam ari parcelos uz uk, jo saku studet, un te ari vel esmu. Man te nav neviena latviesa drauga/pazinas. vispar zinu dazus, kas no manas hometown lv dzivo te netalu man, bet neesmu kontaktejusies. Nav vajadziba 'rauties' pie cita latviesa. patik arzemnieki, jo sava zina saprotam viens otru, bet parsvara kontektejos ar vietejiem. ;-)

Baigi ilgo laiku neesmu dzīvojusi ārpus Latvijas.. devos uz turieni viena pati, man ar to nekādu problēmu nebija, spēju iedzīvoties jaunā vidē diezgan ātri (aptuveni 2 nedēļas pagāja) .. dzīvoju Grieķijā aptuveni 4 mēnešus, jo pa vasaras sezonu bija darbiņš tur, atgriežoties Latvijā ar asarām acīs, ienīdu visu, kas šeit bija (atgriezos tādēļ, ka jāpabeidz augstskola). Šeit, manuprāt, viss ir savādāk, neskatoties nemaz uz dzīves līmeni, cilvēki ir savādāki - dzīvo katrs par sevi, visi apkārt staigā īgni. Pirmo mēnesi, kopš atgriezos, biju pieradusi visu laiku smaidīt (arī pieradums strādājot), un ejot garām kādam cilvēkam smaidīga, pretī saņēmu nicinošus un dīvainus skatienus, laikam domāja, ka esmu salietojusies.. :D Taču tagad, pēc augstskolas pabeigšanas plānoju doties dzīvot ārpus Latvijas.. konkrētu valsti gan vēl nezinu, taču zinu, ka noteikti braukšu prom!

Nu jau gadus 4 nedzīvoju Latvijā. Mazpilsētā diez vai tev sanāks iejusties. Uz dažiem mēnešiem darbs mani reiz nosūtīja uz mazpilsētu, tas bija vienkārši briesmīgi. Cilvēki jau jauki, bet tā provinciālā mentalitāte... province visās valstīs ir un paliek province.

jūtos te nenormāli vientuļa, protams, var iepazīties ar vietējiem, bet tas kaut kā nav tas.

Ko tad tu gribi, ja ne ar vietējiem iepazīties? Latviešus atrast? Šajos 4 gados esmu satikusi 2 latviešus ārzemēs. Vēlu veiksmi, varbūt tev izdosies satikt vairāk, bet es lielas cerības neliktu.

Uz Latviju pavisam nevelk. Es arī dzīvoju burtiski pasaules otrā pusē. Un man tiešām ar katru dienu patīk šī valsts arvien vairāk. Mana dzīve šeit ir krietni kvalitatīvāka un interesantāka par mietpilsonisku rutīnisku ikdienu Latvijā. 8-)