Problēmas?

Sportiskām aktivitātēm jābūt pašsaprotamai lietai, gluži kā zobu tīrīšanai. Tas nav tas, par ko būtu kādam jāatskaitās un jāizrāda sociālajos tīklos. :-D

Tad jau ja konditors liek soc tīklos kūku bildes arī nav normāli? Tas ka šivēja liek uzadīto džemperi arī nav normāli? Tas ka cilvēks bijis sēņot un liek sēņu bildes ko nolasījis arī nav normāli? Tad jau teiksim tiem kuriem patīk ceļot un liek ceļojumu bildes arī nav normāli?

Un kā tad ir ar to, ka ir cilvēki kurus teisksim drauga bildēs redzētais motivē pašam sākt darboties?

Notte
Un vispār manuprāt nekorekts salīdzinājums ar zobu tīrīšanu, tā cilvēka ikdieni''ska higiēnas lietas nevis hobijs. Apmēram kā nomazgāties vai ēst pārtiku.
Nejauc paamtvajadzības un higiēnas normas ar hobiju. Ne jau zbus tīram dēļ tā ka tas ir mūus hobijs.

Sarīkot smuku profesionālubfotosesiju, piemēram, pec 5 gadu darbošanās ar jogu, kur parādi visadas interesantas pozas, tas būtu skaisti. Protams, vienreiz.
Prasta bilde sporta klubā pie spoguļa, un tā katru nedēlu vai mēnesi, nē, tas nav ok.
Un priekš manis nav normāli soc tiklos atreferēt arī ēšanu utt.
Vai tie, kas aizbrauc celojuma un tad katru dienu liek bildes. Nu atbrauc atpakal un uztaisi vienu smuku albuminu.
Tas ir kaut kāds uzmanibas deficits? Atzinības meklēšana???

Katrs liek to, ko vēlas. Uztraukšanos par citu bilžu likšanas paradumiem un "nenormālību" arī var uzskatīt par psiholoģisku problēmu.

mazspiradzins
Jap domāju līdzīgi
Pats pēdējo 3-4 gadu laikā esu uzatisījis ja nemaldos tikai 4 muscle bildes pret spoguli

Meklēt atzinību arī nav slikti, katra cilvēka vēlme ir justies atzītam, saņemt komplimentus. Jā, es pati neliktu un mani tuvākie draugi arī to nedara, bet mani netraucē, ja kāds liek. Tā viņš izpaužas.

Man drīzāk smīnu izraisa cilvēki kas no maratoniem lepni liek bildes ar medaļu. Bet paskatoties rezultātu listē redzu ka cilveks tos 5km vienkārši burtiski nostaigājis, tad nu gan sasniegums ko laist tautās :-D

Bet nu lai liek... ko Tu zini, varbūt cilvēks tikko sācis kaut ko darīt, varbūt bija lielāka trauma, tāpēc priecīgs, ka var kaut pusi nostaigāt...

Jap atzinība ir laba lieta, atminos pats laiku kad draugi pamanīja manas vizuālās pērvērtības un paslavēja...

Vai tad nav patīkami? Protams, ir.

Apple_pie
Ko tikko, tikko no gultas izkāpa ka sasniegums ir sēt nojiet dažus km?
Un zinu cilvēkus kriem nav nekādu traumu vai aks tamlīdzīgs bet pilna galerija ar medaļām no visādiem pasākumiem kur tās dala visiem kas finišē, bet rezultātus jau neuzrāda. :-D

:-D Ir visādi cilvēciņi
Man vairāk besī tizlu rakstu šērošana kā bilžu likšana :-D

Atminos kad svaru zālē ar mani uzsāka sarunu viens džeks, sarunas gaitā stāsta ka viņš tur ir pasaules čempions un vairākkārtējs Lv čempions vienā no smagatlētiaks vingrojumiem. Izklausās jau vareni.
Papētot mājās konkrēto sacensību rezultātu protokolus, secinu ka Lv čempions kļuvis jo bijis vienīgais savā svara kategorijā un pasayules čempions ategorija kurā startēja tiaki 2 dalībnieki viņu pašu ieskaitot. Tad nu gan cilvēkam ir ar ko lepoties, tituli kuri paņemti bez konkurences nevis izcīnīti.

Neko nesaku par cilvēkiem, kas liek da jebkādas bildes soctīklos, jo - nav spiesta lieta uz tām bildēm skatīties. Un es pilnīgi saprotu, ka ir lepnums par sasniegto, jautājums tikai, cik augsta tā lepošanās latiņa kuram ir - dažiem pietiek vienkārši atnākt, pagrozīties gar spoguli, iečekoties soctīklos un iet mājās ēst eklērus (vai sabildēt smūtijus). Bet tā ir viņu problēma, ne manējā. Man nav bilžu no sporta zāles, jo es tur eju darboties, attiecīgi man ir sarkana seja, sasvīdis viss, kas vien var sasvīst, un pa lielam pēc treniņa knapi varu rokas pacelt, lai izmazgātu matus, kur nu vēl lai bakstītos telefonā, meklējot smukāko leņķi.

katra
Ja pēc treniņa tik traki ka grūti pat rokas pacelt, tiešām nav pārlodze?
Parasti nedaudz grūtāk ir nākošajās 1-2 dienās nevis treniņa dienās.
Vislabāk ir tad ja no zāles izej ar sajūtu ka nedaudz ir bijis pa maz treniuņos pacilāts. Bet nu man pašam arī ar šo ir probl';emas ka nereti nedaudz pārforsēju.

Nu, var jau būt, ka reizēm ir drusku par traku, bet man patīk just, ka esmu izdarījusi uz maksimumu :-D Turklāt strauji tuvojas tas mērķis, kam esmu tik ilgi gatavojusies un trenējusies, tāpēc šobrīd ir tāds hārdkors, bet tam gan jau drusku būs jāatslābst (jeb, precīzāk, jāmaina programma, lai gatavotos otram mērķim, kam ir drusku citas prasības) 8-)

A ko darīt, ja man tiešām grūtāk pacelt rokas citreiz ir tieši pēc treniņa, bet nākamajā dienā viss ir oki doki čiri poki? :D

Labi, ka manā sporta zālē nav tādas spoguļu sienas, kas zina, ko es sadarītu :-D:-D
bet pa lielam man tā pat kā Katra jau minēja, seja parasti sarkana, viss slapjš, mati salipuši un neko skaistu, seksīgu vai apjūsmošanas vērtu tajā neredzu.