Man ir tāds niķis, ka teju vienmēr nenostāšos ne vienā ne otrā pusē, kamēr nav zināmi lietas apstākļi un kurš tad ir vainīgs vai nav vainīgs, bet aizstāvēšu to pusi, kura tiek bez pamatojuma vai pierādījumiem nolikta līdz ar zemi. Tāpat ticu, ka pirms norakstīt kādu cilvēku, ir jāļauj viņam sevi paskaidrot, vienalga vai viņš ir izbijis cietumnieks, nokrāpis, melojis utt - bieži vien tā stāsta otra puse mūs var pārsteigt vai vismaz dot mieru, rast iemeslus :-) Un mani var te saukāt par lētu un vēl nez kādu, bet es tam tiešām ticu un nebeigšu nekad to vairot un sprediķot - pirms kādu noraksti, dod viņam iespēju pastāstīt savu stāsta pusi. Bet joprojām mani pārsteidz, kaut vai vakardienas diskusija par "nolaupīto" zīdaini. Es aizrādīju psihajai, ka saukāt kādu par kropli un dauni, nemaz nezinot stāstu, bet balstoties uz kaut kādu FB postu un 2 minūšu video panorāmā, ir bišķi pa traku, kad aizgāja, ka esmu lēta, ka bučoju zemi zem jebkura "bikšainā" un viņai pat uzradās aizstāves :-D Un tad es aizdomājos...vai tas ir normāli? Vai tiešām mūsdienās svarīgāk ir nevis pamācīt otru un mēģināt pasauli padarīt par labāku vietu, bet "neiedomāties mācīt kādam kā dzīvot"? Nu tas, protams, tā filozofiski un nopietni uzrakstīts, bet būtībā tādas pārdomas man radās :-D