Ja es apdraudētu savus bērnus un nespētu rimties/neklausītos vīra vārdos, es būtu savā ziņā pateicīga, ka vīrs man atņemtu bērnus, lai tos glābtu no manis. Un tieši tādā veidā - ka prom un pavisam. Bez gumijas stiepšanas, bez iespējas atkal apdraudēt vai nodarīt pāri, bez lieka stresa mazulim atkal un atkal redzot māti, kura pēc brīža aiziet. Labāk, lai neredz vispār kādu laiku, nevis tiek raustīts tas bērns šurpu turpu katrā tikšanās reizē, dzird kliegšanu un lūgšanos un asaru jūru...
Neko pārlieku briesmīgu šajā "nozagšanas" faktā neredzu. Ja bērnam ir nodrošināti vislabākie apstākļi, tiek sniegta tēva mīlestība pilnā apmērā un visas vajadzības apmierinātas - bērnam tā iespējams ir krietni labāk. Es neesmu to teoriju piekritēja, ka bez mātes klātbūtnes bērns nespēj normāli funkcionēt un attīstīties, ja citi cilvēki nodrošina visu nepieciešamo. Neaizvietojamu cilvēku nav kā saka...
Iespējams bērnam šī situācija nāk par labu, ja māte tiešām to apdraudēja. Jo, ja izvertē divas situācijas - bērna apdraudēšana, manuprāt, ir smagāks "grēks", par atņemšanu no mātes, lai to glābtu.
Tas protams tikai pieņēmums, bez faktiem. Kas zin, kas tur patiesībā bija noticis un notiek... Lai nu kā, jācer, ka par bērnu tēvs rūpējas atbilstoši!