Problēma diezgan stulba un tā ir manā galvā. Bet gribu no tā tikt vaļā.. Bet nezinu kā
Mani visu mūžu vajā tāda lieta kā bailes no nekā. Piemērs, aizbraucu uz veikalu un pēkšņi paniski baidos izkāpt no mašīnas, kaut viss it kā ir kārtībā un zinu, ka veikalā man nekādas briesmas nedraud, tomēr nevaru sevi piespiest iziet; vēl bieži gadās, ka nevaru sarunāties normāli ar cilvēku, sastingstu un gribu bēgt prom, nevaru loğiski padomāt, sākas stress, iekšēji panika un nesaprotu ko darīt, tas gadās gan ar tuviem cilvēkiem, gan ar pārdevējām veikalā, gan kursos . utt.
Manī ir pilnīgi kā divas personības, viena ir komunikabla, jautra, godīga un otrā ir tā, kas pār mani ņem bieži virsroku, kas izpaužas ar nepamatotu stresu, stresa situācijās nekontrolējami sāku melot, parasti par visādiem sīkumiem, bet man tas traucē, jo šajos melos es noniecinu sevi, es sāku stāstīt lietas, kas nav bijušas, pati apzinos to arī tobrīd kad visu to stāstu, bet nevaru apstāties, kaut arī man ir šausmīgs kauns.
Tie nav tādi aptumsuma brīži, kurus neatceros, bet gan tieši no stresa sāku melot, jo nezinu ko teikt un kā uzturēt sarunu laikam. Bet kāpēc mani rodas sis bailes un kā no tā tikt vaļā?
724
