Man bija līdzīga situācija ar naudas trūkumu un darbu. Pēc aktīvas meklēšanas beidzot palaimējās dabūt darbu, kas spēj nosegt manus izdevumus un kredītus (neiedziļināsimies kā tie radās - life happened). Tolaik man darba pieredze bija diezgan neliela, tāpēc darbu Rīgā dabūt, protams, varēja viegli un katrā laikā, bet ne par algu ar kuru es reāli visu varētu nosegt. Bet palaimējās, mani pieņēma tādā darbā. Tā nebija nekāda zelta dzīve. Pirmo mēnesi gandrīz katru vakaru nācu mājās histērijā raudādama. Darbs bija smags, attieksme draņķīga, vēl dažādu apstākļu sakritības, kas visu padarīja vēl sliktāku. Bet man neienāca prātā reāli iet un rakstīt atlūgumu, jo man tā nauda bija vajadzīga! Jā, es aizdomājos par to, ka būtu forši, ja man tajā brīdī būtu skaists plāns B un varētu mierīgu sirdi uzrakstīt atlūgumu un dzīvot laimīgi tālāk. Bet tas arī viss, vien sapņošana vaļējām acīm! Tāpēc es gluži vienkārši nesaprotu tādu lietu kā iet prom no darba, jo vienu dienu paraudāji pēc darba un tur nepatika. Ja naudas tiešām nav un apstākļi spiež, tad cilvēks var izdarīt arī to it kā nevar.