Manuprāt, katrs cilvēks šādus pārdzīvojumus pārdzīvo pa savam. Būs tādi, kuri labprāt dalīsies savā bēdā ar tuviniekiem vai pat meklēs palīdzību pie speciālista, būs tādi, kuri noslēgsies sevī vai uz sejas uzvilks šo pohujisma masku, taču nav viena tāda pareizā veida kā izdzīvot iekšā esošo sāpi. Es ieteiktu likt mieru, lai arī cik grūti būtu to pieņemt. Ja cilvēks nevēlas notikušajā dalīties vai saka, ka nekas traģisks nav noticis, tas nenozīmē, ka tā patiešām domā. Visticamāk, tā ir cenšanās norobežoties no citiem, vēloties savas iekšējās emocijas sagremot pa savam. Ar pārlieku lielu vēlēšanos iejaukties, pat ja vēlme ir palīdzēt, var panākt pretējo efektu. Paies laiks un varbūt, ka meitene pati vēlēsies dalīties ar to, kas notiek viņas dvēselē, taču, kamēr viņa to nevēlas, būtu tīri cilvēcīgi respektēt viņas vēlmes. Saku no pieredzes, jo arī es esmu cilvēks, kurš visus pārdzīvojumus izdzīvo sevī un citiem saka, ka nekas traks jau nav noticis. Cilvēku vēlme palīdzēt vai ieteikumi parunāties ar speciālistu, manī radītu tieši pretēju efektu, kā rezultātā es vispār nevēlētos ne ar vienu vairs kontaktēties.
674
