Ko es vispār varu teikt (ja man cenšas iestāstīt, ka man kā sievietei jājūtas apspiestai, un patriarhija ir reāla lieta), ja es teju visu dzīvi esmu veidojusi tā, lai būtu tikai sieviešu sabiedrībā?
Studēju latviešu valodas skolotājos, kursabiedrenes bija tikai meitenes. Baltu filologos iestājos kopā ar draudzeni. Fizikā atradu meiču, ar ko pļāpāt, kura bija īsts party animal.
Baltijas HIV asociācijā un bērnudārzā darbu man deva sievietes. Matemātikas privātstundas pārsvarā saviem bērniem pasūta viņu mammas.
Man šobrīd dzīvē, vēl bez tēva, ir tikai pieci vīrieši, ar ko mani ir neitrāli/draudzīgas attiecības.
Vīrieši man šķiet kā tādi eksotiski, jauki zvēriņi, koalas, piemēram. Lūk, ilustrācija:
520
