Sveiki! :-)
Iedvesmojos no tēmās par to, kā pārdzīvot šķiršanos.
Esmu kopā ar puisi jau gandrīz 1,5 gadu. Pirmos mēnešus viss bija ideāli, bez maz vai domāju, ka esmu satikusi savu sapņu vīrieti, bija uzmanība, mīļums un viss pārējais, ko meitene vien var vēlēties (l) . Tikāmies tikai pa brīvdienām, jo abiem bija/ vēl aizvien ir skola, līdz ar to arī attālums un biežākas tikšanās, kā arī kopdzīve nebija iespējama un vēl aizvien arī nav.
Pēc pāris mēnešiem abiem diviem sākās dažādas problēmas, gan skolā, gan ģimenē, gan finansiālā ziņā.... Pati tajā laikā arī pārdzīvoju ļoti daudzus notikumus, kas izmainīja manu dzīvi, tajā laikā īpaši daudz neizjutu no viņa to atbalstu tik daudz, cik vēlējos just, lai gan zināju, ka viņš ir ar mani kopā. Tajā laikā sākām atsvešināties, lai gan es vienmēr centos un vēl aizvien arī cenšos palīdzēt un saprast viņu...
Šobrīd, attiecībās pazudis mīļums, uzmanība un tikšanās reizes paliek arvien retākas...Bieži vien liekas, ka neesmu viņam vajadzīga un, ja pazustu no viņa dzīves, viņš pat īpaši nepārdzīvotu... Esmu to viņam teikusi un viņš saka, ka tā nav...:-/
Puisis salīdzinoši noslēdzies sevī un nevar līdz galam atvērties. Pats saka, ka tā ir tāpēc, ka iepriekšējās attiecībās pārdzīvojis krāpšanu un baidās uzticēties... :-(
Pati nezinu ko darīt, jo no manas puses jūtas tiešām ir un ļoti spēcīgas, bet šobrīd tie visi strīdi no manas puses par to, ka nepavadām tik daudz laika kopā cik es vēlētos, par to pašu mīļumu liek aizdomāties, ka varbūt vieglāk un pareizāk būtu no šīm attiecībām aiziet un katram uzsākt savu dzīvi. Šobrīd tās attiecības pilnīgi nav tādas, kādas tās bija (t)
Ehhh, sirds saka vienu un prāts pavisam ko citu, nezinu kam labāk uzticēties :-D
Pirmās īstās un nopietnās attiecības, laikam tāpēc arī tik ļoti grūti kaut ko saprast :'-(
No Jums vēlos dzirdēt varbūt kādu padomu kā rīkoties, viedokļus, vai gaidīt, kad kaut kas uzlabosies, vai arī saņemties un izbeigt to visu.... :-/
53
