Hahā, es arī esmu no tām, kam mammas ir vienas. Pie kam es esmu vienīgais bērns. Es vairs neloloju cerības, ka viņai kāds būs, jo vairāk nekā 10 gadus neviens nav bijis, jo ilgāk cilvēks ir viens, jo cimperlīgāks prasībās pret citiem viņš paliek. Es vienu brīdi 2,5 gadus biju brīva, jo ilgāk biju brīva, jo prasīgāka un piekasīgāka kļuvu attiecībā uz vīriešiem, jo vienai pašai taču ir tik ērti. Ja draugs nebūtu 1.randiņā palicis pie manis dzīvot, tā arī dzīvotu viena pati. Ar mammām vispār situācija neapskaužama, jo cilvēks, kas dzīvo viens pats, ir ļoti prasīgs pret uzmanību no citiem, to es redzu pēc drauga mammas. Manai mammai pagaidām dzīvi ir viņas vecāki, par kuriem visu laiku rūpējas un līdz ar to ir ekšens, bet, kad to nebūs, būs traki...