Iztirzāta tēma- Negribu bērnus

Nu to savu omi par sliktu nosaukt nevarētu nekad. Ļoti bērnus mīlēja, bet ar meitu par kaut ko sastrīdējās un tā arī nekad vairs nesalaba un nevienu vārdu nepārmija. Un daudz tādu, kas neko sliktu nav darījuši, bet bērni "uzmet"

Mans mazais aug un uzskatu par savu uzdevumu palīdzēt viņam saprast, izaugt, pilnveidoties, palīdzēt sagatavoties patstāvīgai dzīvei..un tad palaist.
Ceru, ka vecumdienas pavadīšu ar savu mīļoto vīru. Negaidu rūpes no bērna puses. Vispār uzskatu par lielu egoismu tādu nostāju, ka bērns ir, lai vecumdienās nav vientuļi vai grūti. Tam ir otra puse un savas smadzenes jaunam esot.
Kur jūs dzīvnieku pasaulē (jau gaidu milzu pārmetumus par šo domu) esat redzējušas, ka vecāki audzina savus mazuļus, lai tie vecumdienās tos vāktu? Labi, cilvēcīgs kontakts, jā, ja labas attiecības, tas ir brīnišķīgi, bet radīt bērnus, lai vecumdienās skatās, tas ir egoistiski un nereti beidzas ar vilšanos. Tāpēc es uzskatu, ka vecāku loma nav domāta visiem, ne visiem ir dots saprast.

Un pat saprotot, nav pienākums, pretēji savai gribai vnk dot, negaidot neko pretī. Tad nevajag to bērnu radīt, ja negribās.

Piekrītu Villionatai! Gan jau tur ir akmens pašas mātes lauciņā. Mans audžu tēvs arī nekontaktējas ar savu māti un viņam ir pilnīgs pofigs uz viņu, jo viņai visu dzīvi interesējusi tikai jaunākā meita. Manu audžu tēvu izmetusi pie čūskām, kad bija zīdainis. Nu, kādas tik preteklības viņa nav darījusi viņam arī jaunības gados. Piemēram, kad viņam piedzima dēls, tad piens no mātes bija jāpērk kaut naudas nebija daudz un to vajadzēja protams arī citām lietām.
A, tagad visiem radiem sūdzas, ka dēls nebrauc traktoru labot un miltus no kaut kurienes viņai nevar atvest. Nu, nav jau tā, ka maz viņai būtu arī līdzēts, bet pa cik visa saimniecība tāpat tiks jaunākajai meitai, tad tēvs vienkārši pateica, ka netaisāa tur braukt un līdzēt savās brīvdienās, jo galu galā viņai ir vēl 5 bērni, kuri arī visu dzīvi bijuši mīļāki un labāki par viņu.
Dzīves ironija, ka viņš vienīgais no visiem bērniem ir izsities dzīvē. Viņai noteikti tagad tā kremt tas, ka nav izturējusies pret viņu labāk, jo tagad varētu dzīvot cepuri kuldama.
Bet, nu, tik un tā viņš nav ļauns savā būtībā un, ja tā māte viena pati, veca nevarētu kājas tur pavilkt un mirtu nost, tad gan jau pansionātu viņai nosponserētu vai kaut kādus ārstniecības izdevumus.

Bērnus nevajadzētu radīt tāpēc, lai vecumdienās nebūtu vientuļi, tam ir domāts partneris, ko jāizvēlas ar prātu.
Bet kas notiek tagad - precas ar sazin ko, rada bērnus kā nodrošinājumu nākotnei un pēc tam brīnās, ka paliek vieni.
Bet tās jau ir ģimenes vērtības, kas dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas. Piemēram, Ķīnā norma ir rūpēties par saviem vecākiem vecumdienās, pretējais tiek uztverts par atkāpšanos no normas, bet Skandināvijā šo funkciju veic valsts. Tas pats ir ar bērnu audzināšanu - Ķīnā, ja vecāki strādā, par bērniem rūpēsies vecvecāki, Skandināvijā bērni uzreiz tiek nodoti valsts aprūpē.

Wiskas, ar to savu teikumu "ko darīsiet vecumdienās" nebiju domājusi to, ka bērni mani izturēs vai es pie viņiem iešu dzīvot.
Ar to es domāju, ka man varbūt būs kāds, kurš man piezvanīs, pastāstīs kā iet mazbērniem, atbrauks ciemos un, ka manā dzīvē būs vairāk piederīgo par 5 pansionāta draudzenēm.
Un vispār es vairāk balstos uz savas ğimenes pieredzi. Zinu, ka citiem ir tikai māte un tēvs, ome un vectēvs. Man ir omes māsīcas, viņu bērni un mazbērni u.c. radu gabali ar kuriem vismaz 1x divos gados uzraujam lielo balli radinieces lauku mājā. Visi viens pie otra ciemojamies, kontaktējamies. Kā arī man ir vecvecmāmiņai, kuras meita (mana ome) viņai zvana katru rītu un vakaru. Tāpat vedam viņu uz pulciņiem, pie draudzenēm, pie ārstiem. Pērkam zāles, pārtiku, jo tam visam viņai ar pensiju ir par īsu. Es varētu viņai pajautāt kā viņa iztēlojas to, ka Ziemassvētkos viņu neatvedam uz manas mātes mājām, nenosēdinam viņu pie klāta galda goda vietā, viņa neredz visus savus bērnus un mazbērnus vienuviet skaitam pantiņus un saņemot dāvanas?! Nevaru iztēloties kas var būt jaukāks par to. Vēl pie tam, cik viņa lepna, ka ir jau sagaidījusi savu 4.paaudzi (manu dēlu) un vēl dots piedzīvot redzēt viņa pirmos soļus. Viņa tak izplūst asarās no laimes, kad mēs viņu apciemojam.

Koks ar diviem galiem: Ja veido ģimeni, tad bērnus obligāti vajag. Savus vai sliktākajā gadījumā adoptētus. Bet bez bērniem es to par īstu ģimeni neskaitu.
Bet...kā šī diskusija atklāj ir daudzas sievietes (arī vīrieši), kas nav domāti vecāku lomai, kas tikai par savu labumu domā. Kad šāda persona kļūst par vecāku, tad bērns netiek pienācīgi mīlēts.
.................
Par ceļošanu un tamlīdzīgām lietām...tā ir tikai aizbildināšanās.
.................
Lai vai kā, es uzskatu, ka par labu vecāku nepiedzimst, par tādu kļūst. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad teiksim tā ir cilvēki, kas nespēj mīlēt bērnus...tādiem labāk nekļūt par vecākiem.

Undiya Neuztver personiski, es vispārīgi rakstīju, ļoti daudziem ir tāds viedoklis.

Pati zinu tādus vecākus, kuri kaļ plānus dzīvot bērnu uzbūvētajā mājā. Es arī neuzskatu to par normālu rīcību.

Par ceļošanu un tamlīdzīgām lietām...tā ir tikai aizbildināšanās.

Nu es gan to nesauktu par vienkāršu aizbildināšanos. Jā, es zinu, ka ar bērniem ir iespējams kopā gan ceļot, gan darīt vēl nez ko, tāpēc man prieks par to, ka ir cilvēki, kuriem bērns netraucē darīt visu to, ko tas darījis pirms bērna ienākšanas dzīvē. Taču ir tādi cilvēki kā es, kuri gluži vienkārši to nevēlas. Manā gadījumā tas nav tikai tāds aizbildinājums. Es patiešām negribu mainīt savu dzīvi, negribu zaudēt to sajūtu, ka jebkurā brīdī varu sakravāt ceļa somu un stundas laikā doties uz lidostu vai arī nakts vidū pamosties, saprast, ka gribu dejot vai iedzert šampānieti. Jā, varbūt tas mani kaut kādā veidā dara par lielu egoisti, taču man ir svarīgi lai mana dzīve pieder tikai man un visi lēmumi, kurus pieņemu, tiek pieņemti pašai par sevi, jo es nevēlos būt ne par vienu atbildīga, taču bērns ir milzīga atbildība un, neskatoties uz to, ka kopā ir iespējama gan ceļošana, gan vēl visādas lietas, bērns tomēr uzliek pienākumu. Tā ir skološana, audzināšana. Un, audzinot bērnu, nevar pēkšņi vienā mirklī izdomāt, ka gribu brīvdienās doties uz Parīzi vai pārcelties uz dzīvi Amsterdamā. Nu es esmu tāds cilvēks, kurš bez tādas dzīves nespēj. Neesmu radīta tam, lai dzīvotu vienā vietā, veidojot ģimeni un uzņemoties par kādu atbildību. Es neesmu gatava to visu mainīt un nemaz arī nevēlos. Ja tā ir "tikai aizbildināšanās", lai nu tā būtu.

Tev par saviem lēmumiem nav nevienam jāattaisnojas. Tā nav viņu darīšana,.

Tev par saviem lēmumiem nav nevienam jāattaisnojas. Tā nav viņu darīšana,.

Tieši tā! Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams. Par bērnu dzemdēšanas tēmu nezin kāpēc ļoti patīk spriest vīriešiem, bieži vien vientuļniekiem :)

Par bērnu dzemdēšanas tēmu nezin kāpēc ļoti patīk spriest vīriešiem, bieži vien vientuļniekiem

Piekrītu! Iespējams, tieši tāpēc arī, par spīti tam, ka apzinos, ka man nav vajadzības nevienam atskaitīties par saviem lēmumiem, minēju konkrēti savus iemeslus, kāpēc esmu izšķīrusies par tādu vai citādu soli. Citādi dažbrīd, lasot konkrēti vīriešu izteiktos viedokļus, šķiet, ka viņi kaut kādā mistiskā veidā labāk par sievietēm zina, ko mums vajag, ko mēs gribam un kas, viņuprāt, ir pilnīgākās blēņas. :)

Par ceļošanu un tamlīdzīgām lietām...tā ir tikai aizbildināšanās.

Kāpēc aizbildinājums? Jā, droši vien visu var izdarīt arī ar bērnu, bet tas prasa kaut kādu pielāgošanos, kompromisus, bet es negribu meklēt kompromisus, rēķināties ar bērnu, ja varu nedzemdēt un to nedarīt.

Ja veido ģimeni, tad bērnus obligāti vajag.

:-D:-D:-D:-D

Ophelie- Jo vairāk lasu tavus komentārus, jo vairāk iemīlos tevī (l):-D

Rīdzinieks, abpusēji! ;)

:-D:-D:-D:-D

Koks ar diviem galiem: Ja veido ģimeni, tad bērnus obligāti vajag. Savus vai sliktākajā gadījumā adoptētus. Bet bez bērniem es to par īstu ģimeni neskaitu.

Bērnu negribētāji tad arī meklē tādu otru pusīti, kāpēc uzreiz jāadoptē? :D

Bet...kā šī diskusija atklāj ir daudzas sievietes (arī vīrieši), kas nav domāti vecāku lomai, kas tikai par savu labumu domā. Kad šāda persona kļūst par vecāku, tad bērns netiek pienācīgi mīlēts.

Ja domā tikai par sevi, tad jā, iespējams, tādiem diviem satiekoties, nekas prātīgs neiznāks vecāku lomā, bet kas zina, kā izmainās.