Labvakar, meitenes.
Es tik tiešām nezinu, ko es vēlos dzirdēt no Jums, varbūt padomu, varbūt vienkārši vajag kādu, kas uzklausītu, varbūt... es vienkārši nezinu ko darīt.
Sākšu ar to, ka man jau divus gadus ir mīlošas attiecības, savu puisi es mīlu neprātīgi, viņa dēļ esmu gatava uz visu un vēl vairāk, bet pagātne atgādina to, ka reiz es nebiju tāda, kāda esmu tagad.
Šodien izlasot savus šeit veiktos blogu ierakstus, kuros sevi atklāju kā meiteni, kurai sirds lauzta vairākkārt, kā meitene, kura metās iekšā iekāres pilnās naktīs un baudīja alu un dejas katru vakaru. Toreiz manu sirdi kāds ļoti sabradāja (par viņu arī ir gandrīz visi veiktie ieraksti blogā), un man vajadzēja neprātīgi ilgu laiku, lai es atkal varētu smaidīt. Toreiz es nedabūju no viņa to atklāsmi, ka tik tiešām viss ir beidzies, man nebija iespēja līdz galam izrunāties...
Lai arī savu puisi es mīlu ļoti, viņš vēljoprojām manā prātā pēdējā laikā tieši ir uzpeldējis vairākkārt. Domājot par viņu, es nespēju sevi kontrolēt. Stalkoju viņu soc. tīklos un redzot, ka viņš ir attiecībās kaut kas iekšā notrīsēja, pat viņa draudzeni izstalkoju un cik ļauna es varu būt, ka redzot viņas bildes mani pārņem tāds dīvains miers, jo viņa taču ir resnāka, neglitāka.Nu kāpēc es tāda esmu? Es sevi vienkārši nespēju kontrolēt.
Man taču ir viss, ko es agrāk vēlējos un es patiesi jūtos laimīga. Gandrīz katru dienu. Bet tad pirms nedēļas es iedomājos par viņu... un kaut kā neprotu vēljoprojām palaist vaļā kaut gan pagājuši jau vairāki gadi
Es nezinu, ko darīt. Man vajag kādu, kas mani sapurina un pasaka, cik briesmīgs cilvēks es esmu. Lūdzu!
Es prasu pēc padoma un to, kā tikt tam pāri. Vai tiešām tāpēc, ka toreiz līdz galam netika viss palaists vaļā un izrunāts, visu dzīvi domāšu kā būtu ja būtu?
303
