Sveikas, meitenes!
Gribēju viedokli no malas un varbūt kāda var padalīties ar savu pieredzi.
Esam nesen precējušies un gaidu ļooooti ilgi gaidītu/mēģinātu bērniņu. Gaidījām ABI un centāmies ABI. Vīrietis piegāja procesam ļoti atbildīgi un patiešām centās no visas sirds, pārdzīvoja arī emocionāli, ka nesanāca tik vienkārši. Kopā esam 5 gadus un esmu 6. mēnesī.
Viss izklausās lieliski - kāzas, bērns, stabilas attiecības, taču šķiet kopš viņš uzzināja par bērniņu (vai varbūt laiks tieši tā sakrita), viņš šķiet pilnīgi izmainījies. Kļuvis vēss, šķiet viņam viss vienalga par mūsu kaltajiem nākotnes plāniem, par mūsu vēlmēm un kopīgiem sapņiem par skaistu dzīvesvietu utt. Uzvedas diez gan nesaprotoši. kad gribu no ballītes iet prom ātrāk, jo gluži vienkārši dzīvībiņa iekšā paņem sev diez gan daudz manu spēku, bez maz vai dusmīgs, jo gribēja vēl palikt patusēt. Vairākas lietas, protams, tagad īsti nevaru vai vienkārši negribu darīt, lai sevi pasaudzētu, bet izskatās, ka vīrietim tas ir kā brīnums. Bez maz vai vainīgai jājūtas par to, ka tagad ir tā, kā ir. Strīdamies diez gan daudz. Strīdā pat izspļāva, ka nejūtot vairs mīlestību pret mani. Mīļumu, jā, bet ne mīlestību. Tas vispār, protams, ir pēdējais, ko sieviete grib dzirdēt no sava mīļotā cilvēka, gaidot ilgi gaidītu bērniņu... Nezinu, vai tiešām vīrietis var būt tik ļoti apjucis, kad beidzot TAS notiek?
Ko jūs ieteiktu darīt? Kādai varbūt ir bijusi līdzīga pieredze?