Sarunass

Man visvairāk kaitina šitas moments, kad ir tāds kkāds neveikls klusums sarunā un viens - nu pastāsti kko interesantu :D

Es neko nedaru. Tādā brīdī sajūtos tā, it kā ar mani būtu garlaicīgi.

kaut kā tik pat neveikli uzmetu šo atbildību atpakaļ uz jautātāju, un lieku tam cilvēkam pastāstīt ko interesantu, un tā pa vārdam līdz atkal rodas tēma par ko runāt :-D

Tas ir tāpat, kā tad, kad tev nav jādod vārds mājdzīvniekam, tev galvā ir tūkstošiem variantu, bet, kad priekšā ir dzīvnieks, kam jādod vārdu, galvā svilpo vējš :D
Par sarunas tēmām, skatoties, cik labi pazīstu cilvēku. Ja labi, tad man ir skaidras viņa intereses, un varu uzsākt sarunu par kaut ko, kas interesē viņam.
Ja cilvēku nepazīstu, tad man patīk pastāstīt kādu savu situāciju, kas liktu otram cilvēkam justies ērtāk runājot ar mani. Piemēram, kur man kaut kā smieklīgi vai dīvaini nenoveicās. Man nepatīk sarunas sākt garlaicīgi un sausi..

Vispār es pati, ja gribu sarunu atdzīvināt, arī to tēmu pasviežu. Prasīt, lai pastāsta kaut ko nezin ko, manuprāt ir sliņķu variants.

Es parasti tādās situācijās apmulstu un galvā ir tukšums. Sajūta tāda, ka man ir atmiņas zudums un es neko no savas dzīves neatceros. :D Tādi jautājumi mani izsit no sliedēm..Ja vēl pajautātu, lai pastāstu kko interesantu saistībā ar manu darbu/dzīvi/bērnību utt., tad jau būtu vienkāršāk ko izdomāt un atbildēt.