Mēs arī bērnam mācījām, skaidrojām mierīgi, ka otram sāp, mums bija cieņā otra bērna samīļošana uzreiz, kā viņam ko izdara. Viņai prasa, vai tā nedarīs, vai saprot, atbild pozitīvi (bet ar tādu smaidu sejā, ka nesaprot jautājumu, tik piekrīt), paiet 10 minūtes un viņa izdara to pašu. Arī balss pacelšana nekādus rezultātus nedeva. Riebīgās uzvedības ignorēšana pie galda, arī ne. Nekas. Tam bērnam gan bija 2 gadi un 6 mēneši. Goda vārds mani biedēja tās izrīcības, likās, ka viņa pēc 15 gadiem man nāks pretī pa ielu un teiks "ko, lūri, pa muti gribi?" tas tāds lielākais šoks no mana darba.
Bet par nodarbināšanu piekrītu - bērnam patika, kad viņu ņēma palīgā darbiņos, veltīja uzmanību, paslavēja, ļoti čakla.
Vispār žēl, ka pēc tiem higiēnas standartiem nedrīkst turēt grupiņā dzīvnieku, piemēram, kāmīti, žurciņu vai ko tādu (kādreiz varēja), tas mācītu atbildību, mīlestību, jo ne visiem mājās ir dzīvnieciņš.