Ir jau tūliņ gads pagājis un es atvainojos iepriekš, ka ceļu šo tēmu gaisā, atkal atradu un tāda pretīga sajūta iekšā, jo Nauris Pikšteins uzauga ar mani Imantā un man bija tuvs draugs bērnībā. Un ir tādas dusmas uz to cilvēku, es vēl joprojām esmu šokā. Bet viegli viņam negāja (bet es viņu neattaisnoju) - uzauga bez tēva, finanses nebija spīdošas, ar mammu un omīti un garīgi slimu māsīcu vai tanti, neatceros kas viņam viņa bija, bet viņa bija ar psihiskiem un fiziskiem traucejumiem - vecāka par mani bija, bet no gultas piecelties nevarēja un kā bēbis uzvedās.
Un man ir mazā māsa, ar kuru viņš spēlējās kopā, skatījāmies seriālus, ciemos nāca. Spēlējām pagalmā ar puikām bumbu, tagad tā atskatoties, ir pretīga sajūta. Nu kā? Kāpēc?
Labi, pēdējos gadus viņš bija palicis dīvains, bet soc tīklos nekad nav īpaši sēdējis un jā, Dainis Pikšteins ir īstais fb profils, pati tikko paskatījos. Bet nu šausmas. Es priecājos, ka viņš būs aiz restēm tos 25 gadus.
Un jā - pēc fotorobota neizskatās galīgi - vienmēr ir bijis apaļīgs, ar savādākiem sejas pantiem.