Daaa, bija patiešām bailīgi. Man lidošana neraisa nekādas emocijas, bet šoreiz pat man bija neomulīgi.
Atpūtos, o jā, pa pirmo. Grieķija man ir labākā vieta atpūtai. Mani simpatizē šīs tautas miersun nesteidzība. Rāmi un čilīgi. Sanotorīni gan nav mana mīļākā grieķu sala un diezin vai bruakšu tur vēlreiz. Nu varbūt vienīgi pašās sezonas beigās vai sākumā. Pārlieku komercializēti, pārlieku steidzīgi, pārlieku haotiski un piebāzti.
Visur tūristu pūļi un baaigais konveijers. Nu tādu baaaigo kaifu nenoķēru. Tā konveijera bezpersoniskā sajūta man loti traucēja. Oia vispār ir gatavās šausmas. Smuki, protams, bet.... tas arī viss. Vieni pūļi. Braucām augšā ar ēzeļiem. Tas vispar bija briesmīgi. Ezeļu opis tik ļoti gribēja nopelnīt, ka tos nabaga lopiņus bezsirdīgi zvetēja, un nelabi bļaudams dzina kalnā. Tiešām briesmīgs skats. Jutos nožēlojami. Staigājāmies ar ēzelīšiem reiz vienā mazajā saliņā pie Rodas. Tas bija pilnīgi savādāk. Iedeva ēzelīti un lēnām, nesteidzīgi ar to varēja doties kalnā.
Un tā nesteidzība ir tā, kas Grieķijai piestāv. Bet Santorini tā visa trūka. Turklāt, tur bija baaigā netīrība.
Bet to visu atsvēra cilvēki, kurus satikām. Mēs dzīvojām burvīgā viesnīcā, kur siamnieki katru rītu mums cepa kūkas un taisīja saldos. Projām braucot, piekrāmēja pilnas somas ar ēdam, jo mums taču visu nakti jābrauc. Dikti mīlīgi.