Mani vecāki saprata, ka starp viņiem vairs nav "romantiskās" mīlestības, taču izlēma palikt kopā. Man tajā laikā gan bija jau ~14 gadu. Sākumā viņi apsvēra domu par šķiršanos, bet tomēr izlēma to nedarīt. Es biju priecīga par šādu lēmumu, jo negribēju neko mainīt savā ikdienā, dalīt laiku starp abiem vecākiem, gribēju abus vecākus savā dzīvē. Varbūt gan tā ir citāda situācija kā autoram, jo viņiem nebija nekādu antipātiju vienam pret otru, turpināja cienīt viens otru kā draugu, ģimenes locekli. Un nekādas laimīgās ģimenītes tēlošanas arī nebija, no bērniem problēmas netika slēptas. Mani šāds variants pilnībā apmierināja. Nevar gluži teikt, ka viņi palika kopā tikai bērnu dēļ, drīzāk neredzēja vajadzību spert tik kardinālu soli kā šķiršanās, jo tomēr visa dzīve kopīgi uzbūvēta, ieradums utt. Kopā dzīvo vēl šodien, kad bērni jau sen savas dzīves uzsākuši.
Domāju, ka bērniem melot un kaut ko tēlot noteikti nevajag, no tā neviens nebūs ieguvējs.
3267
