Kā arī es nekad skaļi neteicu par to cik esmu nelaimīga un ka vēlētos, kaut viņi nebūtu kopā, bet tas ietekmē manu tagadējo dzīvi un man daudz ar sevi jāstrādā, lai vispār spētu kādam uzticēties un es tagad vairāk mīlu būt viena, nekā ar citiem tieši par kopā dzīvošanu, jo man negribas justies liekai un traucējošai, kā arī baidos, ka mani kāds varētu tā sāpināt un likt justies, kā jutos bērnībā.
Mana mamma un tētis arī domāja, ka dara man labu un ka man būtu labāk kopā ar abiem vecākiem, bet redz kāds ir rezultāts. Varbūt pamēģini atrast kādu, kas saka, ka šādā ģimenes modelī bija forši dzīvot un tas lika justies labi un tad atkal padomā vai tiešām tas bērniem liek justies labāk.
Un tas, ka ar prātu apzinies, ka negribi vairs neko mēģināt ar sievu un it kā atdali savu dzīvio no viņas, tas nenozīmē ka zemapziņā tas viss ir pazudis, jo tā vēlme dzīvot kopā ar sievu it kā bērnu dēļ un pat nespēju iedomāties kā jūtas visā šajā bērni, liek domāt savādāk.
Varbūt kārtīgi aprunājies ar bērniem un ieklausies tā kārtīgi viņos un mēģini saprast kā viņiem patiktu labāk, tikai ņem vērā, ka neviens bērns neteiks uzreiz tā ka negib, lai vecāki vairs kopā dzīvotu.
3267
