mans pēdējais pusgads ir melnā strīpa. šķiršanās, opja nāve, smags, smags pārdzīvojumu laiks, nesekmīgi darba meklējumi, tad netīkami darbi, otra opja nāve, 2 mēnešu slimošana no vietas, studiju parādi un tagad jaunas lielas veselības problēmas. kā es tam kuļos cauri - meklēju siltumu romantiskās aizraušanās, pazaudējot veselo saprātu, tās arī ir slikti ir beigušās. tikko atkal bija kāda tuva cilvēka kā drauga zaudēšana un viņa dzīves pabojāšana ar savu neapdomīgo rīcību.
bet es jūtu, ka viss būs tūliņ labi, ja vien tikšu galā ar veselību, kas man ir pats, pats, pats svarīgākais šobrīd. tik ļoti svarīgi, ka sāku ticēt kam augstākam.
bet ikdiena kļūst gaišāka, laikam beidzot esmu tikusi pāri šķiršanās. meklēju skaisto sīkumos, ģimenes mīlestībā, ikdienas emocijās, mācos dzīvot viena, baudu kultūru, tuvinos jaunajiem draugiem, cenšos atgriezties studijās, bet neļauj depresīvie brīži, stress par līdzcilvēkiem, veselību.
apkārtējiem maz redzams, pēc sociālo tīklu komunikācijas lielākoties izskatās, ka man viss ir labi. bet nav. un negribu lielākās problēmas nemaz stāstīt. liekas, ka tā jau esmu sevi izlikusi uz delnas. šķiet, ka pati sev vairs nepiederu. ne iekšēji, ne ārēji.