Fobija

Ak, jā, un man ir arī klaustrofobija, bet tā izpaužas tikai konkrētās situācijās, ja es tiešām jūtu, ka manas kustības ir ierobežotas un ir grūtāk elpot. Piemēram, ja ākstoties, mani ierullē segā. Tādos brīžos man ir sajūta, ka kāds pat manu dvēseli ir kaut kur sagūstījis. Šausmīgi.

Man tas pats. Es sāku nenormāligi kliegt. Riebjas tā sajūta.

Un pievienojos čūsku nīdējām. Nu nekliedzu un tā, bet nepatīk, ja man viņas ceļā ir. Bērnībā gan kliedzu, un baidījos no zariem kas ceļā mētājās, izskatījās kā čūskas, sirdis tad sāka sisties strauji, trīcēt sāku. Brr nepatīk šie mošķi vēl joprojām, bet netrīcu un nekliedz, bet riktīgi noskurinos. Pāris reizes esmu redzējusi čūskas sapņos. :'-( Aij, pretīgi tie sapņi. Piemēram, guļu gultā un sīki čūskulēni lien apkārt man. :'-(

Divas vislielākās - fobija no asinīm, adatām - vienmēr, ja tml procedūras jādara, atlikšu pēdējo bŗidi uz pēdējo brīdi + vēl pārs mēnešiem, un arī tad ar ģīboni, asarām acīs sēdēšu uzgaidāmajā telpā.
Otra - jūrasslimiba, bailes no jebkā, kas šūpojas. Sākot no mašīnu piekariņiem, nemaz nerunājot par laivām un kuģiem, liekas, ka sajukšu prātā no bailēm..

Man ir fobija no iršiem.Kā vasara klāt tā man tiešām mazliet dzīve pabojājas :D Vēl aizvakar es pastaigājos ar mazo, un ceļā pagadījās irsis, laidelējās ap ratiem. Biju panikā, jo tagad tak man jābaidās pa diviem! Tā pārbijos, ka gandrīz noģību, vēl kādu brīdi sirds klapējās. Vot šī fobija man traucē dzīvot. Citreiz dēļ tā baidos turēt mājās vaļā logus, bet tas ir tad, kad par viņiem sadomājos. Ļoti tas traucē dzīvot, jo viņus ieraugot kļūstu neadekvāta. Agrā jaunībā bēgot no tāda, gandrīz zem mašīnas pakļuvu. Zinu, ka no malas izskatās smieklīgi :D

Man bija bail no vemšanas, ja kāds blakus vēma, teica, ka slikti, uzrez bija panika, gāju prom, ja pašai slikti bija, tad arī bija panikas lēkmes, somā bija tabletes vienmēr pret sliktu dūšu, bet tagad tas mazliet ir norimies.

Bail no visiem kukaiņveidīgajiem - lapseēm, zirnekļiem, skudrām, pat mārītem, no visa, kas var rāpot pa mani, tā nav fobija, vienkārši pretīgi un nepatīk.

Man riebjas, ja mani kutina, nevaru paelpot, karsti..

No čūskām! Jā, pamatīgi traucē.

Atcerējos vēl kaut ko, kas man ne gluži izraisa bailes, ber drausmīgu nepatiku gan. Man riebjas, ja mani kutina, negaidīti pieskaras vai iebaksta kaut kur. Vēl ļaunāk ir tad, ja mani tur, kamēr kutina. Tad gan krītu panikā, spirinos ne jau tāpēc, ka man kut, bet tāpēc, ka man tiešām ir bail. Esmu pāris reizes šitā līdz histērijai nonākusi, kad kāds, ļaunu nedomājot, mani tur un kutina. Kutinātājus pārbiedēju ne pa jokam.. :D

man ir bail no putniem. Es nezinu kāpēc, bet ja kāds ir ielidojis netīšām iekšā istabā,man ir tāāāāda panika.

Nezinu vai tā ir fobija(gan jau te daudzas smiesies), bet man šausmīgi bail ir no mirušiem cilvēkiem :-/. , reiz uz mājām ejot ieraudzīju, ka morga mašīna stāv pie daudz stāvu dzīvojamās mājas, kur es dzīvoju, man tak iekšēji panika sākās, nespēju tālāk paiet, jo baidījos ka jā vēršu durvis ,tur priekšā būs tie morga darbinieki kuri izved līķi. Biju gatava, pat draugam zvanīt, lai iznāk man ārā pakaļ. (t):-( ,es neko ar to nespēju izdarīt.

Man tāpat kā Marigold ir nenormāli bail no žurkām. Arī nevaru ieiet nevienā vecā mājā, šķūnī. Liekas, ka visur ir tādas milzu žurkas, kuras man var uzlekt virsū.Bieži murgoju par to, ka man kož žurkas.

Man ir divas fobijas un es atļaušos tās tiešām uzskatīt par fobijām, nevis vienkārši nepatiku.
Viens ir dziļš ūdens. Šķiet, ka ar gadiem ir palicis labāk, bija brīdis, kad man bija bail arī no vienkārši tumši zilas krāsas ( to atklāju, kad vecais kompis beidzās nost un mēdza izmest tos zilos logus), braukt ar laivu- nope, no domas par prāmi vai ko tamlīdzīgu jau paliek tā jocīgi. Labāk palika tad, kad iemācījos peldēt. Univeristātē nācās pārvarēt savas bailes, mani ielika baseina dziļākajā galā, kur ir 3m dziļš un lika peldēt, es nevienam neko nebiju teikusi par savu fobiju, tas bija vienkārši pārbaudījums. Atceros, ka stāvēju tur teju uz raudāšanas robežas, kaut es peldu visnotaļ labi, bet bija kauns tur ņuņņu visu priekšā tēlot, tāpēc vienkārši aizžmiedzu acis un sāku peldēt. Kaut cik esmu pārvarējusi tās bailes no dīķiem un upītēm, bet karjerās, kur, par neražu, vasarā ir pasakaini silts ūdens ir arī ļoti pasakaini dziļš un es nespēju tur izdarīt neko vairāk kā paslapināt rokas, jo paskatoties tur, kur es vairs neredzu zemi, paliek slikti.

Otra ir cērmes, šo man nav izdevies iegrožot nekādi un man nākas ar šīm preteklēm saskarties. Bija jādežūrē patversmē, aizsūtīja mani iztīrīt būri vienam cērmjainam kucēnam. Man prieks, ka neviens mani tur neredzēja. Tad manis pašas kucēns pēc attārpošanas atvēma dažas. Es spiegdama skrēju pa māju un meklēju kādu, kurš to savāks manā vietā, jo es vienkārši nespēju, rokas sāk kratīties, jāraud, jārīstās. Kādreiz, sen atpakaļ bērnībā murgi par viņām rādijās, pat ne murgi, es cēlos augšā pa nakti un man tumsā izskatijās, ka tajās vietās, kur palags saburzijies, ir tārpi. Nekādi citi tārpi šādu efektu nerada.

Kādreiz arī no adatām baidijos. Vēl tagad ar kaunu atceros, ka 13 gadu vecuma sāku pie ārsta raudāt, jo bija jāiet uz poti :D Bet tad es sāku slimot ar mazasinību un asinis man ņēma tik bieži, ka nu jau ir pilnīgi vienalga, tad vēl tiku padzīvoties slimnīcā pie sistēmām, visas rokas bija zilas nodurtas un nu es varu teikt droši, ka no šādām procedūrām man bail nav.

Tām, kam klaustrofobija. Reiz ar draugu braucām lejā no 6. stāva, viņš izdomāja paākstīties un palēkāja, lifts vecs. Nu lūk, kaut kas tur pārtrūka un mēs pēkšņi gadijāmies lifta šahtā, pa durvju šķirbu varēja redzēt, ka priekšā visā durvju garumā ir vieni vienīgi ķiegeļi. Meistars mūs ar kaut kādu uzparikti vilka augšā un sagaidija mūs tur ar galīgi bālu ģīmi un manāmi uztraucies un mēģināja iestāstīt, ka mēs vienkārši iesprūdām starp kaut kādiem stāviem :D

Dāmas, vai jums ir skaidrs, kas ir fobija?

Nav fobiju. Ir nepatika pret augstumu un tarakāniem.

jeezinj, cik jums jautri dzívot :D:D :D laikam jásák no kaut ká baidíties, lai dzíve jautráka bútu :D

es ilgi domáju un sapratu, ka man nav ne tikai fobiju, man nav pat nekádu bailju, pat ne vismazáko...:-D

Man bērnībā dēļ "traumas" bija bail no gulēt iešanas - ka man var nesanākts aizmigt. Pilnīgi nopietni. Tās bailes kā bērnam bija graujošas, neko līdzīgu un tik ilgstošu vēljoprojām neesmu piedzīvojusi, katru vakaru sajūta tāda it kā mani uz mocīšanu sūtītu.

Tas viss tāpēc, ka ceturtajā klasē man sāka nākt miegs pa dienu, nevarēju stundās nosēdēt un migu ciet. Skolotāji pateica mammai un mamma man vienu dienu sadeva pārāk daudz Vitamīnu C. Tajā nakti stundām nevarēju aizmigt - labi, ja vienu stundu uz rītu nogulēju. Par to, ka man sadots C vitamīns nezināju :-D biju tādās šausmās, ka nevaru aizmigt, sāku domāt visādas bailīgas bērnu domas, atceros, ka pat lūgšanas skaitīju, lai man Dievs palīdz aizmigt. Biju šausmās, ka man tumšā istabā stundām jāguļ un jāskatās griestos. Visu pasliktināja tas, ka vienu brīdi naktī gāju pie mammas un teicu, ka nevaru aizmigt, bet viņa dusmīga sūtīja mani atpakaļ uz gultu.

Tagad domājot nekas traks jau nebija, bet emocijas gan vēljoprojām atceros ar šausmās. Pēc tam es kādu GADU biju panikā, kad nāca vakars un pat iedomājos par gulēt iešanu. Tiešām, vēderu žnaudza kumolā, rokas trīcēja, gribējās raudāt... KATRU VAKARU. Vienmēr bija panika, ka nevarēšu atkal stundām aizmigt. Vienīgais, kad neuztraucos, kad zināju, ka varēšu gulēt pie mammas (sestdienās)

Sisley man vienmēr grūti saprast kā sievietēm var būt patiesa fobija no asinīm. Ko dari mēnešreižu laikā?

Man ir viena pavisam nopietna fobija, kas ir traucējusi dzīvot - fobija no slimībām jeb hipohondrija. Tas ir tā, ka man to fobiju var izprovocēt pat kāda raksta izlasīšana par vēzi vai tamlīdzīgi. Un tad man liekas, ka man ir tie simptomi un es eju pārbaudīties. Šķiet, es esmu mega ekstra vesela, jo nekad nevienā pārbaudē man nekādas novirzes no normas nav atklātas. Vēl liela problēma ir tā, kad patiešām kaut kas sāp - tā beigās izrādās pavisam nekaitīga lieta, bet manā uztverē es jau esmu google sevi diagnosticējusi ar reimatoīdo artrītu, ankilozo spondilītu, vairogdziedzera vēzi, u.c. Un eju pārbaudīties - analīzes, usg, utt. :D Šobrīd nāk smiekli, jo es esmu sapratusi, ka man tā ir un cenšos izvairīties no medicīniska rakstura rakstu lasīšanas vai simptomu gūglēšanas. :D

Vēl man ļoti bail no miroņiem. Vecmammas bērēs pat neiegāju atvadīties, jo pilnīgi fiziski tās bailes izpaužas, sāk raustīties nervi, raut krampi rokā, utt.

Tā ikdienas līmenī man ir bail no tarakāniem un tārpiem. Tad iestājas panika un kliegšana. :D Labi, ka dzīvoklī tādu lietu nav. :D

Nezinu vai tā ir fobija(gan jau te daudzas smiesies), bet man šausmīgi bail ir no mirušiem cilvēkiem

Man ar.

Bērnībā bija paniskas bailes no aitām, tagad vairs nav, bet vienalga viņām neuzticos. :-D
Nezinu, vai tā ir fobija, bet kā daudziem man ir dikti bail no augstuma.:-|

Up! Varbūt atradīsies kāda līdzīga. :)