Ko jūs darītu?

LaiLaiLaila, tad jau tik traki nebija ar to attiecību izjukšanu, ja jau pārojās abi vēl pēc pirmā bērna dzimšanas. Kaut kā jau pie tā otrā tika (un pirmā ar) :D

Un par tiem alimentiem - kādēļ sievietei (autorei vai jebkurai citai) vienai būtu jāvelk finasiālā atbildība par bērnu? Lai radītājs maksā tiesas noteikto un māte var bērnam kaut autiņbikses nopirkt vai kādu papildus pulciņu atļauties. Tad jau vecim vispār ērta dzīve - nekontrolēti drāžas un, ja piesakās mazais, lai sieviete domā, ko darīt un kā dzīvi sakārtot. Daudzām aborts nav viens no kontracepcijas veidiem, tad nu nākas no papiņa caur tiesu kādus eiro piedzīt. Bagāta neviena nekļūst - tāpat visa summa aiziet mazā vajadzībām.
p.s. sasmējos par to ētikas momentu, kas nosaka, ka naudu no tēva nav jāpiedzen caur tiesu.. un ir ētiski bērnu radīt un tad nelikties ne zinis, ko viņš ēdīs un ko mugurā vilks. Večiem vispār ir ļoti vienkārši viss - aiziet nosien olvadus un var puļķēt visu, kas pagadās, nebūs ne alimenti jāmaksā, ne no tiesas jāizvairās.

Nikola. saprotu Tavu viedokli, bet neviens nelika tam vīrietim neizmantot prezervatīvu + parunāt ar meiteni par izsargāšanos, kaut vai dubultā. Es vispār uzskatu, ka mūsdienās neplānotām grūtniecībām nav īstu attaisnojumu, jo gadījumi, kad tas notiek ar pareizu izsargāšanos ir ļoti, ļoti mazs procents. Un kā jau teicu, aborts nav vienkārša procedūra. Tā ir operācija un pat ar mūsdienu medicīnu pastāv riski. Ir arī emocionālās sekas sievietei.

Sekss nav tikai bauda, bet arī atbildība. Ir jārēķinās ar sekām - grūtniecību un STS. Ja reiz cilvēki guļ viens ar otru, neizskargājās, tad ir arī jānes atbildība un vīrietim jārūpējās par bērnu, kuru uztaisījis. Protams, man cilvēcīgi žēl visus iesaistītos un situācija nav apskaužama.

Nikola.

Ja bērna tēvs nevienā brīdi bērnu nav ne gribējis, ne plānojis, tad lēmums bērnu paturēt ir sievietes atbildība.

A kā atbildība pēc tam būs, ja viņa vairs nevarēs ieņemt bērniņu? Par atbildību vīrietim vajadzēja domāt, kad gultā likās. Daba nav iekārtojusi tā, lai taisītu abortus.

Viennozīmīgi aborts. Nav ko mocīt sevi, savus vecākus un to potenciālo bērnu. Kam tās liekās klapatas ir vajadzīgas? Būs gatava bērnam, būs vīrietis ar kuru nav domas izšķirties, tad arī taisīs bērnus, mīlēs , priecāsies un būs laimīgākā sieviete pasaulē. Es vēl neesmu redzējusi nevienu laimīgu un badā mirstošu māti.

Bērns tev būs vienalga. Un māte tu būsi vienalga. Vienīgā atšķirība, ka tu auklēsi, vai nu fiziski dzīvu, vai psiholoģiski - mirušu. Abos variantos - viņi augs un būs ar tevi. Ja būs dzīvs, var gadīties, ka būs smagi materialajā pasaulē kaut kādā brīdi. Ja būs miris - būs smagi psiholoģiski, tas tevi pagriezīs durkas virzienā un būs vienalga par visiem ietaupītajiem, iegūtajiem materiālajiem labumiem.
Ir sitiācijas, kad aborts nav izvēle medicīnisku idekāciju dēļ, bet apzināti izvēlēties - tas nav kā mušu nosist.
Beigu beigās - tā ir tikai jūsu izvēle un vīrietim ir jānes sava atbildība.

Es šādā situācijā izvēlētos par abortu.
Šis nav pirmais un pēdējais dzīvē sastaptais vīrietis.
Nevajag ieciklēties uz "mītiem"-pēc aborta nevarēs vairs būt bērni.


Cilvēks tikko prom no vecākiem,kaut kāds darbs,studijas,dzīve kojās, -nu kamdēļ viņai tagad to smagumu padarīt vēl smagāku?
Tās abortu noliedzējas-kāpēc jūs negribat, lai meitene sagaida normālu vīrieti,laulību un mīlestībā radītus bērnus?

Es neesmu abortu noliedzēja - ir situācijas, kad tas ir mazākais no diviem ļaunumiem.

Bet nu, atkal jau, ne visi tīri psiholoģiski var to abortu iztaisīt, sevišķi jau, ja nav absolūta bezizeja. Tā ka, katram sava izvēle.

Šorīt uzzināju, ka esmu stāvoklī. Protams, esmu priecīga

Mani izbrīna šī komentara daļa - bērns neplānots, absolūti nelaikā, tikko uzsākts jauns darbs, tikko iegūta neatkarība, attiecības iet uz beigām, īsumā, kur nu vēl sliktāks laiks. BET - viņa, uzzinot, ka ir stāvoklī, ir nevis sokā, bet - priecīga. Ja tiešām šajā situācijā bērna pieteikšanās fakts izraisa prieku (man, atzīšos, tam ir grūti noticēt) - tad nekādā gadījumā nevajag pat domāt par abortu, jāmācās adīt zābaciņus :)

Viena lieta ir testā ieraudzīt divas svītriņas, īstā "jautrība" sāksies pēc piedzimšanas-atbildība uz mūžu.

Piekrītot iepriekšējiem komentiem, es arī saku, ka Tev labāk apdomāt 100 reiz pirms kko izlemt, un par abortu-labāk ne, jo kas to lai zin varbūt pēc tam vairs nevarēsi ieņemt bēbi un žēlosies, ka tā bija tava lielākā dzīves kļūda, kuru protams atpakaļ nedabūsi izlabot!
Par studijām- mūsdienās ir ļoti daudz dažādu iespēju, kur grūtnieces var studēt, strādāt utt.
Un visbeidzot par puisi - Ja jūsu attiecības ir pus gadu uz šķiršanās robežas, BET tās vēl kaut kāda iemesla pēc pastāv, tātad, pasaki savam puisim, ka esi stāvoklī un tad redzēsi, ja no viņa puses būs vēlams bērniņš, tad jūsu attiecībām vairs nebūs robežu, bet ja atteiksies no jums, tad arī vairāk ar to puisi nevajadzēs mocīties!
Bērninš ir pats skaistākais kas var būt, un padomā cik daudz ir tādu sieviešu, kuras vēlas tikt pie bēbja bet nevar. Labāk, ka bērni ir, nekā viņu nav.
Man arī pašai jaunai bija līdzīga situācija, bija arī grūti tikt ar visu galā turklāt nebija atbalsta, taču es tagad tik ļoti priecājos, ka man ir bērni, jo tā ir visa mana dzīve.
Padomā, ja tu tagad abortēsies, labi izmācīsies, uzcelsi sevi virsotnē, Bet ja nevarēsi tikt pie bēbja? Ko tad? Mēs jau tādēļ arī sitamies, lai būtu priekš kā, nevis tikai sevis dēļ!
Padomā!;-)

Nu puikam vajag mazliet izglitoties. Ja vins zinaja ka negrib bernu,tad ta ir tiraka bezatbildiba seksot bez izsargasanas. Meitene mulkigi iekritusi.

Otrdien eju pie ginekologa, lai saņemtu nosūtījumu abortam. Ar puisi izrunājāmies un sapratām, ka vajag mums būt kopā, bet bērns būtu šķērslis, lai paliktu kopā..

Kāds redz loģiku?

Kāds redz loģiku?

:D

Loģika ir tāda, ka tie abi ir vienādi un bērnam labāk tiešām nepiedzimt.

Mēs viens otru mīlam, nevaram viens bez otra un pašlaik bērns mūsu attiecības nav iespējams

Kā bērns var būt šķērslis? Ko? Tevi tas puisis baigi sazombējis, laikam.

Eh, takš mierīgi damas. Lai abortē, lai dzīvo tālāk "lielajā mīlestībā, kurā bērnam nav vietas". Bezbērnu cilvēki taču arī ir pasaulē - un dzīvo laimīgi. Vienīgi šajā gadījumā skumji ir tas, ka autore pati nesaprot, ko grib, tāpēc sāk gribēt to, ko kāds cits grib no viņas. Nu, nekas, ar laiku. :)

Piekrītu Pārsliņai. Autore ir viegli manipulējama, nāks vecums, nāks pieredze un mugurkauls.

Neesmu es viegli manipulējama, tomēr ar prātu saprotu, ka bērnu neuzturētu un mēs dzīvotu nabadzīgi, nav pašlaik īstais laiks, diemžēl.

Personīgi es ne par to, ka nolēmi bērnu nepaturēt, bet par attiecībām- tad šķiraties, tad mīlat. Eh, pati ap 20 gadu vecumu tādās biju- tad mīla bezgalīgā, tad dzīvošana atsevišķi :) Lai veicas un izdodas būt laimīgai :)

ura ! saprāt uzvarēja !

Par to šķiršanos un salīgšanu , ja zini , ka tas ir tavs cilvēks , tad tā arī ir , es pati esmu attiecībās no saviem 17 , ir gājis visādi , šķiršanās nebūt nav pats trakākais , kas ir bijis , bet tajā ir sava sāls , pieaugt uz dzīvot kopā ar kādu daudzus gadus , sargā , ja esi pārliecināta , ka ir ko sargāt. Un ja es studiju gados , būtu palikusi stāvoklī , es arī taisītu abortu , jo tajā brīdī tā būtu ienkārši katastrofa ....