Nu man dzīvē patikušas ļoti daudzas grāmatas, šī būs vien maza daļa no tām:
Hāleds Hoseinī “Pūķa ķērājs” (un arī abas pārējās šī rakstnieka grāmatas) - tās ir grāmatas, kura iepazīstina ne vien ar citu kultūru, pasauli, vēsturi, bet arī liek aizdomāties par cilvēka izturēšanas spējām, par piedošanu, par to, kā daudz ko dzīvē nenosaki tu pats, bet daudz ko nosaki.
Albērs Kamī “Mēris” - noskaņu ziņā līdzīga grāmata, galvenokārt ataino cik dažādi cilvēki uztver nāvi. Noteikti nav lasāma, ja sēru tēma dzīvē aktuāla. Bet citiem ļoti viegli lasāma par ļoti smagu tēmu.
Silvana de Mari “Pēdējais elfs” (un arī “Pēdējais Orks”) - brīniškīgs piemērs, cik dziļa var būt fantāzijas žanra literatūra – kā reiz skeptiķiem, kuriem liekas ka tur jau viss ir “Krēslas” līmenī….
Kristina Sabauļskaite “Silva Rerum” – ļoti daudzšķautņaina grāmata, kurā ir gan vēsture, gan izklaide, gan romantika, gan filozofija.
Vizma Belsēvica “Bille” - Pilnīgi noteikti pasaules mēroga literatūra, kura tika nominēta Nobela prēmijai, kas stāsta gan par mūsu vēsturi, gan par pieaugšanu, gan sievietes sūtību, gan daudz ko citu.
Jevgeņijs Vodolazkins “Laurus” – patiesa bauda lasīt, vienkārši darbs par jēgu, grāmata, ko lasīt un pārlasīt un katru reizi atklāt jaunu redzējumu.
490
