filozofiska tēma ārzemēs dzīvojošajām ..

Anne Shirley, mēs abi no LV. Sakravājām koferus un atbraucām iekarot Kanādu, tā teikt.

Neons-cik es saprotu -tu esi "pareizos uudenos"!:-)

Es vispār tāds crazy latvietis, jo negribas braukt kur zāle zaļāka. Esmu koks, kuru nevar pārstādīt. Saknes pārāk dziļi. :)

Dzīvoju ārpus Latvijas gandrīz 4 gadus jau. Atpakaļ galīgi nevelk :-) Jau tā, atbraucot uz 2 nedēļām, liekas, ka ir par daudz.
Bet arī nedomāju, ka šī ir mana sapņu zeme. Zinu, ka noteikti gribu padzīvot Kalifornijā kādu laiciņu. Kaut kas mani uz turieni visu laiku velk, jau kopš sevi atceros.

Hmm. neteikšu, ka es krasi izmainīju savu dzīvi kādā konkrētā jomā, kad aizbraucu no Latvijas. Aizbraucu ar latviešu puisi, tagad esmu ar ārzemnieku kopā. Par to gan man ir milzīgs prieks, ka satiku savu cilvēku. (l)
Man atkal ir iekšā tas ceļotprieks.. es gribētu vēl dažās valstīs padzīvot pirms vīt ligzdiņu.

vai ir iespējams, ka cilvēkam neiet dzīvē (ne karjera, ne attiecības, nekas) vienā valstī, bet citā tas viss uzplaukst..

Noteikti par sevi varu teikt, ka jaa! Neteikshu, ka man LV bija slikta dzive, bet esot prom vairaakas lietas no kuram kadreiz baidijos esmu uzskausi. Jaa, dalja ir taas, kuras mans virs ir atbalstijis un mudinaajis, finansiaali palidzejis. Dazhas esmu beidzot sanjemusies dariit, izdarijusi un sanaak. Atrodoties sheit mes ar viru biezhi runajam par to kada bija musu dzive pirms gada, patikami, ka taa ir tik strauji mums abiem mainijusies un uz pozitiivo pusi, tas dod taadu dzinuli. Protams UK nav mana sapnju zeme, bet esmu attistijusies kaa personiba.

Jau gadiem nedzīvoju Latvijā, atpakaļ braukt nevēlos. Zinu, ka Latvijas sabiedrības mentalitāte, uzvedība, uzskati - tie nav mani.

Varu piekrist šim citātam. Pati ilgu laiku biju pārliecināta, ka noteikti nekad nedošos prom no Latvijas. Tā teikt - savs stūrītis vismīļākais. Viss zināms, vienmēr būs tā drošības sajūta, ka esi mājās un, ja nu kas, būs kam uz pleca paraudāt vai pēc padoma vērsties, tomēr... jā, tomēr dzīvei patīk būt brīnumu pilnai un neprognozējamai. Par spīti tam, ka nebija doma pamest Latviju, jau ilgāku laiku (nemelošu - vismaz pēdējos 3 gadus) jutos morāli un fiziski iztukšota. Pastāvīgi nogurusi, nomākta, pat ja biju labi atpūtusies vai izgulējusies. Vēl pagājušajā gadā aktīvi plānoju mainīt savu darbības jomu, apmeklēt kursus un kardināli mainīt dzīvi, taču viss apstājās tā īsti nemaz nesācies. Atkal uzmācās sajūta, ka viss ir apnicis, ka nekas vairs nespēj iepriecināt, nevarēju rast sev mieru. Jau ilgu laiku atpakaļ sapratu, ka Latvijā neiederos - tieši mentalitātes, uzskatu ziņā. Man patīk domāt daudz, daudz plašāk, nebaidīties tikt pārprastai, nesaprastai, nosodītai. Jutu, ka lēnām smoku. Tad atkal apmeklēju Angliju un sapratu - jā, tā ir mana vieta. Ik reizi, kad esmu tur, atplaukstu. Atplaukstu tieši iekšēji - manī rodas sajūta, ka vēlos dzīvot un baudīt dzīvi, rodu iedvesmu no vietām un cilvēkiem, un pastaigām. Esot tur, atgriežos pie vecā hobija - gleznošanas. Sēžu mazās kafejnīcās un veidoju skices, sēžu pabos un runāju ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kurus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatikšu. Jūtos kā pavisam cits cilvēks. Atgriežoties Latvijā, atkal pazaudējos savā nomāktībā. Esmu sapratusi, ka Latvija, par spīti tam, ka te ir mājas un atmiņas, nav mana vieta un tā īsti nekad arī nav bijusi. Esmu atradusi savējo un drīz speršu soli uz priekšu, lai pārvāktos uz turieni un ievilktu jaunu elpas vilcienu.
Jā, protams, ir tā, ka viss atkarīgs no cilvēka spējām un mērķus var sasniegt jebkurā vietā, BET - ir vietas, kurās gluži vienkārši negribas tos sasniegt, kamēr citās valstīs cilvēks jūtas emocionāli labāk, komfortablāk. Aptuveni kā manā gadījumā. :)

kumu, kā tu to domā? (Starp citu, ja vien tu zinātu kā man, kaitinošai pedantei, "traucē" tavs niks ar mazo burtu!!! Nu kāpēc tas ar mazo, nevis lielo burtu?... :D )

Neons-ja tu zinaatu,kaa mani kaitina(es gan biezi saku,ka mani nekas nekaitina)mans jaunais niks-nav taa veerts ,lai rakstiitu ar lielo burtu!!!:-D
Preciizaak,vai tu juuti ,ka taa tiesaam ir tava vieta,vienmeer gribeesi tur buut?

Cik esmu satikusi Latviešus ārzemes katram ir savs stāsts ;) citi paliek te pāris nedeljas jo nejūtas te ka mājas citi paliek ljoti ilgi un veido šeit ģimenes ka es! Es domāju kad katram ir sava vieta un katram ir liktenis kurš jāpiedzīvo ;)

Esmu dzīvojusi krietnu laiku ārzemēs (dažādās valstīs), bet Latvijā jūtos vislabāk, lai gan nekad neesmu bijusi un neesmu patriote. Te ir forši, ja labi pacenšas, ir savi mīnusi, bet kopumā - manas mājas ir Latvijā. Esmu arī bijusi pie astrologes, kas šo to ieminējās par valstīm, bet tas nebija toreiz aktuāli un esmu aizmirsusi, kas tika minēts. Bet tam arī vairs nav nozīmes.

Protams, ka ir iespējams, ka cilvēkam nekas neiet vienā valstī, bet lietas sakārtojas citā, tomēr, manuprāt, tas nav atkarīgs no valsts, bet gan no paša cilvēka. Esot ārzemēs, mēs lielākoties izturamies citādi - kāds jūtas brīvāk, jo neviens viņu te nepazīst, citu atkal piemeklē depresīvas sajūtas, jo viņš nepārzina valodu vai arī pietrūkst draugu... Tomēr šīs pašas sajūtas var piemeklēt arī Latvijā un visus šķēršļus var pārvarēt, ja cilvēks ir pietiekami apņēmīgs.
Dzīvoju ārzemēs jau vairākus gadus, pirms tam Norvēģijā, tagad jau ceturto gadu Francijā. Francija noteikti nav mana ideālā valsts, mana mentalitāte un domu gājiens ir daudz tuvāki Norvēģijai un tās tautai. Francijā bija grūtāk uzsākt dzīvi, jo sākumā bija valodas barjera un jutos pazudusi, tomēr tagad nevaru sūdzēties ne par karjeru, ne attiecībām, jo sapratu, ka katrs pats savas laimes kalējs un manai attieksmei ir liela loma notikumu attīstībā.
Man vēl ceļš ejams, bet ticu, ka garā stipri, apņēmīgi un ar sevi mierā un harmonijā esoši cilvēki var sasniegt panākumus jebkur, tomēr tiem, kas viegli ietekmējas no apkārtējās vides, šos panākumus varētu būt vieglāk/ ātrāk sasniegt kādā konkrētā valstī.

kumu, man noteikti Kanāda pilnībā apmierina, taču pieļauju iespēju, ka kādreiz varbūt pārcelsimies uz citu valsti, ja uznāks vēlme. Esmu dzīvojusi Vācijā un arī ļoti patika. Vispār šķiet, ka varētu dzīvot jebkur (ar nosacījumu, ka ērtības ir pieejamas), man patīk mainīt vidi, iepazīt kaut ko jaunu. Kaut arī pēc dabas esmu konservatīva, tomēr ilgi "tupēt" vienā vietā nepatīk un paliek garlaicīgi. Šis nedaudz mani uztrauc, jo plānojam kādu dienu pirkt māju un tas nozīmēs palikšanu uz vienas vietas daudzus gadus. Taču pieļauju, ja atradīsim ideālu māju, tad būšu tik laimīga un apmierināta, ka pat prātā nenāks kārtējā pārvākšanās... :-P

Klau, kumu, vai tad nebija pieejama viena iespēja savā profilā mainīt segvārdu?

Neons!Prieks dzirdeet par veelmi iegaadaaties maaju!
Es sevi neredzu nevienaa citaa "aadaa",kaa Emmanuelle,bet to nevaru dabuut atpakal-jasamierinaas!:-(

kumu, esi mēģinājusi esošo profilu pārsaukt? Profila iestatījumos...

Vecos laikos jau sanaaca!Atceries!Es tacu mainiju utt,bet tagad nesanaak...(t)

vai ir iespējams, ka cilvēkam neiet dzīvē (ne karjera, ne attiecības, nekas) vienā valstī, bet citā tas viss uzplaukst..

Jā, noteikti. Tur nav tik liela loma zvaigžņu stāvokļiem, drīzāk mentalitātei. Esmu kādu laiku dzīvojusi Somijā un UK. Latvijā mēdz teikt, ka UK cilvēku pieklājība ir feika, smaidi, hauārjū - tas viss ir feiks. Taču es noteikti komfortablāk jūtos tādā vidē (pat zinot, ka tā ir tikai ārēja pieklājība, nevis emocionāla inteliģence). Latvijā man ir ļoti grūti sadzīvot ar rupjību un vulgāru uzvedību. Citiem būs otrādāk - viņi to uztver kā atvērtību un patiesumu (esmu dzirdējusi). Skandināvijas temperaments arī nav īsti priekš manis. Es droši vien labi justos dienvidzemēs. Nevarētu iedzīvoties Vācijā, jo tur tas konservatīvisms ir pārāk izteikts manai dabai.
Tā kā es absolūti piekrītu tēmas pieteikumam.
Tas gan nenozīmē, ka Latvijā es nevaru būt laimīga. Laime jau vispār ir cilvēka uztvere, nekas vairāk. Tomēr dažās zemēs tai laimes sajūtai var būt vairāk traucējošu apstākļu, dažās mazāk. :)

Vienmēr esmu zinājusi,ka dzīvošu ārpus Latvijas. Tagad dzīvoju valstī,kam pilnīgi un galīgi nav gandrīz nekas vienāds ar Eiropu. Ir ok, bet no sākuma tik dīvainas lietas un pie tām jāpierod. Piem, darba diena sākas no svētdienas :-D Bet cīnos,kko daros un cerams,ka viss sanāks!!!

Viss lielā mērā atkarīgs no indivīda un līdzpilsoņu attiecībām. Un ir gadījumi, kad visu lielākoties nosaka visa tauta kopumā. Neesmu ilgstoši uzturējies ārzemēs, taču bieži ir dzirdēts no tiem, kas aizbraukuši no Latvijas, ka šajā zemē viņi nu gan vairs nevēlas atgriezties. Un es viņiem pilnībā piekrītu, jo šajā zemē dzīve tiešām vairs nav ciešama. Vai tad šeit vispār ir iespējams ar kādu uzsākt normālu sarunu (vienalga, kādā jautājumā un situācijā)? Vispirms tevi nopētīs pēc izskata vai kādas citas ārējas pazīmes, uz tā pamata izdarīs kategoriskus secinājumus un nemaz ar tevi nesāks runāt, turklāt vēl brīnīsies, kāpēc nevar atrast piemērotu sarunu (vai kāda cita darījuma) biedru. Tas viss, konkrēti, attiecas uz iepazīšanos ar kādu meiteni un darba meklējumiem. Un vēl arī tā lepnā, uzpūtīgā un vienaldzīgā attieksme vienam pret otru, ķipa, tu te tāds vazaņķis, tiec pats galā ar savām problēmām.

Kā jau te meitenes minēja, manuprāt, iespēja ko sasniegt ir atkarīga no cilvēka un vēlmes, nevis valsts, tomēr piekrītu tam, ka katram ir valsts/vieta, kur jūtas labāk, piederīgāk, līdz ar to jūtas harmoniskāk, priecīgāk, jūt enerģijas pieplūdumu utt, tas rada lielāku vēlmi censties un sasniegt iecerēto.
Es 4 gadu garumā esmu pabijusi un uzturējusies vairākās vietās.
Visilgāk nācies būt Francijā un Itālijā. Francijā esmu iedzīvojusies un man patīk kultūra, cilvēku uzskati, vide. Jūtu, ka iederos šeit vairāk kā citās valstīs, kur līdz šim ir būts. Esmu liela slinķe un valodu gan neesmu apguvusi. Ja tiešām izlemtu apmesties uz dzīvi Francijā, tad valodu ar iemācītos.
Itālijai nav ne vainas, daudz kas saista, bet līdz galam nejūtu, ka tā būtu mana vieta. Atvaļinājumam der, dzīvošanai ne visai.
Nedaudz ilgojos pēc Latvijas, drīzāk saviem mīļajiem., varbūt mēģināšu atgriezties. Ja neizdosies iedzīvoties, meklēšu citu vietu.
Vēlos vēl padzīvot Spānijā, lai pārliecinātos, ka tur vēljoprojām jūtos tik labi kā jutos pirms kāda laika.
Tad redzētu labāk Spānija vai Francija.
Pagaidām nekas mani netur 'piesietu' vienai vietai, labprāt ceļoju un iepazīstu citas kultūras :-)

Otrpus žogam zāle vnm šķiet zaļāka ..

Man grūti uztvert vēli doties prom ar argumentiem par to, ka mentalitāte nesakrīt ar zemtekstiem, ka lv vidējais ir pārāk šaurs domāšanā un citu pieņemšanā. Man nav problēmu arī rīgā sēdēt, skicēt, runāt ar svešiniekiem un nav tā, ka visi nīgri.. tas ir manāms teju visur. Arī Dienvidos var sastapt izcilus rūgumpodus. Es pati, savlaik, devos prom ideālu vadīta par idejiskajām atšķirībām manis izvēlētajā profesijā un izglītībā, bet nu saprotu, ka LV ir TIK daudz iespēju. Man kā vietējam - pat vairāk nekā te. Dzīvojot Skandināvijā 6+ gadus saprotu, ka man ar viņu mentalitāti īsti nav pa ceļam. Viss ir tik forši .. un tomēr. To, ka esmu ar saknēm sapratu aizbraucot, lai arī nebiju plānojusi prom būt tik ilgi. Sastopot lērumu atšķirigu cilvēku un iedziļinoties to stāstos vairāk novērtēju to, kas man bija un ir Latvijā. Tuvie arī saules mūžu nedzīvo. Plānoju atgriezties .. varbūt pēc 5 gadiem Rīgā atkal prasīsies prom, bet .. draugi, kas pēc studijām vai darba ārpuz valsts atgriezušies - pārsvarā - novērtē to, kas mums ir.
Tāpat vēl piebildīšu, ka ar šo tekstu necenšos nevienu atrunāt mēģināt 'laimi' meklēt citviet. Gluži pretēji! Kas nemēģina, nedzer šampi (vai jebko citu pēc izvēles). Un varbūt ka daļai, līdzīgi kā man, dos vēlmi atgriezties un turpināt, ar jaunu skatu, dzīvi LV.