Privātā telpa.

Arī uzaugu bez privātās telpas.. tikai man ir otrādi - tāda nav nepieciešama :)
Vispār interesanta tēma :)

Kopš 14 gadu vecuma ir sava telpa.
Mācu visus vērt durvis ar klauvēšanu un šausmīgi besī, ja nepieklauvē, bet tā durvis vienmēr ciet. Nakamā mājvietā set-ups būs līdzīgs un vēl ar slēdzeni durvīs, beidzot.
Nevaru iedomāties dzīvot telpās ar ļoti daudz īrniekiem, 1-2-3 cilvēki bez manis dzīvoklī ir optimāli, ja visi vienmēr nav mājās. Nevaru iedomāties dalīt istabu ar vēl kādu izņemot mīļoto vīrieti, bet arī tad jābūt kaut kādai privātai telpai/vietai.
Kopmītnes priekš manis būtu murgs.

Man ari nebija savas istabas un sobrid loti nepatik,ja kads aiztiek vai parkarto manas mantas.

Man bija sava privātā telpa-sava istaba. No mājas izvācos 16 gadu vecumā, tādēļ tādu baigo nepieciešamību pavadīt laiku savā istabā nemaz neatceros.
Kopš tā laika esmu dzīvojusi pie brāļa ģimenes (sava istaba 3 istabu dzīvoklī),gan viena, gan ar radinieci milzīgā privātmājā, gan ar draudzeni mazā vienistabas dzīvoklī. Nu atkal viena un tā arī jūtos vislabāk. Nepatīk uzņemt ciemiņus, pie manis maz draugu ir bijuši un tiešām reti, ļoti sargāju savu "privāto telpu". Esmu augusi lielā ģimenē tādēļ ja nepieciešams - varu pielāgoties un sadzīvot, piekāpties un visu šo gadu laikā neatceros, ka būtu bijušas baigās problēmas kopā dzīvot, bet jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu, ka dzīvot vienai ir vislabāk (nu līdz apprecēšos :D). Nevēlētos īrēt istabu ar citiem studentiem, dzīvot kojās. Pat negribētu dzīvot vairs ar kādu draudzeni - padzīvoju, pietika :D Man ir savs "midzenis", kur viss ir tieši tā kā es vēlos :)

Man liela ģimene, nekad nav bijusi sava telpa. Nekad neesmu bijusi īsti viena, tāpēc ļoti vēlos drīzumā savu dzīvesvietu (pilnīgi vienai dzīvojot, vismaz pāris gadiņus), bet nez vai tuvākajā laikā sanāks. Es ļoti alkstu pēc savas privātās telpas. (t) Un lai viss tur notiktu pēc manas gribas.

Man uzaugot nekad nav bijis savas privātās telpas. Tāda parādījās tikai apprecoties un pārceļoties dzīvot pie vīra. Tagad man ir sava istaba, kur varu ieiet un būt viena tik ilgi, cik man vajadzīgs. Domāju, ka vairs nespētu dzīvot nepārtraukti trinoties gan citiem cilvēkiem šaurā dzīvoklītī, kā tas notika manā bērnībā.

Bērnībā bija sava telpa, sava istaba un likās svarīgi, ka tāda ir. Kad studēju un dzīvoju kojās, bija posms, kad tā jutos labi un galīgi nevajadzēja ko privātu.
Tagad atkal ir ļoti sava privāta teritorija. Pat ciemiņi mājās īsti nepatīk, aicinu reti, jo daudzi sāk līst manās mantās, tas tracina. Būtu atsevišķa istaba, kas tikai ciemiņiem, varētu biežāk pie sevis aicināt, tagad sanāk, ka jātiekas ārpus mājas.

Man vienmēr ir bijusi sava istaba, nekad neviens bez klauvēšanas nav nācis iekšā, kur nu vēl mantas aizticis. Vecāki respektēja to, ka bērnam vajag savu telpu un viņa mantas ir viņa mantas. Nevaru pat iedomāties situāciju, ka mamma vai tētis atļautos kko ņemt vai skatīties bez ziņas.. tas būtu liels WTF!? Arī brāļu istabā es bez atļaujas negāju.. ko man tur vispār darīt un meklēt? :D
Kopmītnēs nekad neesmu dzīvojusi un nekad arī tur savu kāju negribētu spert. Dzīvot ar draugiem un taml. arī nekad nav ienācis prātā.
Sadzīvot ar otro pusīti gan ir viegli, man nav vajadzīga nošķirta telpa no viņa.

Īstenībā nav nekad bijusi tāda izteikti privātā telpa, varbūt tāpēc tagad kojās varu paciest. Protams, ir apnicis, vēl jo vairāk, kad zinu, ka istabas biedrene bez atļaujas ņem mantas. Gribu dzīvot citur, bet ne viena. Pagaidām ideāli justos kādā dzīvoklī kopā ar draudzeni (kamēr nav otrā puse), kur katrai ir sava istaba.

Man ļoti nepatīk, ja bez atļaujas aiziek manas privātās mantas.

Ja par dzīvošanu ar kādu - esmu dzīvojusi visādi, gan dalot istabu ar kādu, gan viena, ar meitenēm, ar puišiem, ar savu puisi.. Esmu secinājusi, ka vislabākais, ja vien nedzīvoju ar savu draugu, ir - man ir sava istaba, bet dzīvoklī/mājā dzīvo vēl kāds. Man ļoti nepatīk dzīvot vienai, patīk tā sajūta, ka vajadzības brīdī būs ar ko parunāt, paskatīties filmu utt :-)

man tā šķiet tā ir tā analīze,kurā ir tāds speciāli garš )tāds kā ausu kociņš) viņu mazdrusciņ ieliek bibena,minimali:D un tās ari skaitas analīzes. šādu analīzi gāju,pagājušo pirmdien-santitārajai grāmatiņai obligāti vajadzēja! itkā teica,ka tā esot fēčuanalīze,lai parazītus pārbaudītu :D :)

uj uj uj galigi netur ierakstijās PIEDOŠANU :-D:-D

kas attiecās uz privāto telpu-vienmēr(kopš es sevi atceros tāda ir bijusi) riebjās ja kāds aiztiek manas mantas. Tagad gan dzivojam vienā istabā ar draugu! itkā problēmas nerada nekādas:)

Man jau no kādiem 6 gadiem ir bijusi pašai sava istaba un noteikti kopš kādiem 10 gadiem vecāki pirms ienākšanas VIENMĒR pieklauvēja vai pajautāja aiz durvīm vai var ienākt. Justos briesmīgi, ja kāds būtu lauzies iekšā. Tāpat tagad man vajag savu telpu, nevarētu dzīvot kojās un dalīt vienu istabu, man vienkārši vajag atpūsties reizēm no visiem.

Bērnībā bija sava istaba, sava telpa, mantas neviens nav aizticis, bet klauvēt gan īsti laikam neklauvēja, atvēra un tā paskatījās, ko daru.
Kopmītnēs katrai bija savs stūris, neviens pa mantām nerakājās, bieži bija dienas, kad biju viena pati, tad pat dīvaini bija.
Tagad ar draugu dzīvojam kopmītnēs istabiņā, dažreiz liekas, ka ir pārāk smacīgi, gribas pabūt vienai, tad viens no mums aizbrauc prom un atpūšamies, pēc tam jau viss kārtībā. Mantas neaiztiekam!

nekad, nav bijusi sava istaba, nekad neesmu dzīvojusi viena, vispār nepatīk būt vienai. bet nu tas nekādi nav ietekmējis manu privātumu, mana mamma nekad nav līdusi manās mantās, somās.

man šķiet, ka sava privātā telpa ir svarīga visiem cilvēkiem, ka tas ir universāli, neatkarīgi no tā kāda bijusi audzināšana un situāija ar privātumu bērnībā.

Jau no gadiem 10 ir bijusi sava istaba. Uj, ja nebūtu, es nezinu, liekas man vajadzētu vēl vairak savu privāto telpu.
Jau tā knapi sadzīvoju ar kādu (pat draugu), viss ir mans un visur ir mana vieta :D Esmu kā tāds drošsirdīgs kaķis, pat ja tā ir draugu māja, ta tomēr ir mana māja :D
Bet ja nopietni, tad es ļoti izjūtu nepieciešamību pēc privātas telpas, pēc laika tikai sev, pēc sava draugu pulka, pēc savām brīvdienām- egoistiski, bet fakts.

Jau kopš 12 gadu vecuma man ir atsevišķa istaba, kas ir mana valstība, kurā neviens nevar nākt un darīt kaut ko, kas ienāk prātā :D

Man ir ļoti svarīga privātā telpa un garantija, ka neviens nepieskarsies un nepārkārtos manas mantas. Tāpēc, uzsākot studijas, bija skaidrs, ka kopmītnēs nedzīvošu. Man ir pat grūti izturēt ilglaicīgus ciemiņus, kas vienkārši atrodas manā telpā, kur nu vēl ilgstošu dzīvošanu, gatavošanu un uzturēšanos kopā ar svešiem cilvēkiem, pat ja tie ir mani draugi. Ilgstoša privātās telpas neesamība manī tiešām rada stresu, nemieru un nepārtrauktas dusmas uz visu pasauli, tāpēc nevaru dzīvot citādi kā vien vienatnē. Arī ar draugu dzīvojot, man ir nepieciešama sava telpa, savs stūris, kurā stāv manas mantas tā, kā es esmu tās salikusi.

Runājot par ģimeni, nekad nav bijis ierasts rakāties citu cilvēku mantās. Tāpat kā es negāju un neaiztiku vecāku mantas bez vajadzības un brīdināšanas, tāpat darīja arī viņi, neatceros nevienu reizi, kad būtu bijis citādi. Mēs visi esam ļoti tuvi, taču rezervēti attiecībā pret privāto telpu.

Bērnībā bija sava istaba, kur, kad atnācu no skolas, ielīdu, un šķiet, ka visu vakaru nenācu ārā, jo darīju savas lietas - mācījos, zīmēju, lasīju utt.. Ja vecāki nāca istabā, kad kko daru, vienmēr dusmojos.:-D
Vidusskolas laikā īrēju dzīvokli - arī dzīvoju viena.
Tagad, studiju laikā - kopmītnēs arī īrēju vienvietīgo istabu. Pirmajā kursā pamēģināju divvitīgajā, bet ātri vien mani nervi bija beigti. :-D Nevaru iedomāties, ka tagad atnāku no diennakts dežūras uz istabiņu, un priekšā izlepusi cūka, kas visu sutku to vien darījusi kā neko nedarījusi + nevru pēc darba atpūsties, izgulēties.. no rītiem ceļos ap 5.00.. tad atkal jārēķinās ar otru - jāstaigā uz pirkstgaliem, nedrikst žāvēt matus utt.. uhh! (t)
Cerams, ka pieradums dzīvot pastāvīgi un vienai, netraucēs nākotnē dzīvot ar puisi - esmu pieradusi celties agri, naktīs mazgāt grīdas, no rītiem skaļi klausīties mūziku utt..