Sveikas! Krietnu laiku šeit nebiju iegriezusies, tomēr tagad uznāca vēlme padalīties ar to neveiklo situāciju savā dzīvē, kurai nekādi netieku pāri.
Daudzus gadus pazinu puisi (nu jau pareizāk būtu teikt vīrieti), kurš ir 4 gadus vecāks par mani. Visu šo laiku bijām tīri labi draugi, interesantas sarunas risinājās un viņa kompānija bija ļoti patīkama. Nekādas izlikšanās, uztraukumu par to vai skropstu tuša nav izsmērējusies un vai atstāju izcilu iespaidu. Ja ar citiem nākas tēlot lēdiju, ar viņu ne tuvu tā nebija. Vairākus gadus tāds labs čoms bija, prata dot padomus ikdienas situācijās, sasmīdināt drūmās dienās un pats par sevi bija interesanta personība. :-)
Ar laiku tomēr sāku just, ka nespēju viņu uztvert tikai kā draugu, vēlētos jau mēģināt ko vairāk. Diemžēl visa šī atzīšanās sanāca runājot pa telefonu, jo nesanāk diez ko bieži viņu satikt. Attieksme bija pārsteidzoši pozitīva: "Jā, jauki, ka pateici. Protams, varam mēģināt pamazām ko sabīdīt. Ja arī nesanāks, tad vismaz draugi noteikti paliksim." Tikai tā piebilde mani mulsināja - es esmu tā, kurai visvairāk jāuzņemas iniciatīva. Nekad iepriekš īsti tā nebija sanācis, puiši vienmēr drosmīgi, visu paši lielākoties bīdīja vajadzīgajās sliedēs. Nu neko, piekritu darīt, ko varu un tā saruna beidzās.
Turpmāk kontakts turpinājās, viss bija jauki, nekādu sarežgījumu, tomēr sarunas bija labi ja reizi nedēļā, divās. Arī draudzības periodā tāpat bija, tomēr nu jau cerēju, ka viņš pats vairāk vēlēsies kontaktēties. Pēc kāda laika atkal sarakstījāmies un uzdevu jautājumu, kāpēc viņš tāds pavēss ir. Saprotu, ka cilvēks var būt aizņemts, tomēr atrast 5 min 2 - 3 dienu laikā, uzrakstīt kā iet, painteresēties par mani - tam taču nevajadzētu būt tik grūti. Un šajā brīdī viss no zila gaisa, bez jebkāda izskaidrojuma pilnībā pārtrūka. Uz turpmākajiem zvaniem vai sms vairs neatbildēja. Es pat atvainojos, ja nu visas manas pretenzijas tika pasnegtas nedaudz paskarbi, tomēr nekā. Turpina ignorēt. Nesaprotu, kas tas par bērnišķīgumu - ja nav vēlmes kontaktēties vairs, tad tā taču var pateikt. Ja kas neapmierina, arī to var izrunāt nevis ignorēt. (t)
Pats sūdīgākais ir tas, ka pati tagad galīgi nespēju atiet. Šķita, ka nu jau kaut kas sanāks un piepeši nekā. Pat ja nebūtu romantiskas attiecības, bet tikai draudzība, arī tas būtu jauki. Nu jau gandrīz mēnesis pagājis. Saprotu, ka vajadzētu aizmirst un dzīvot tālāk, bet kā lai aizmirst, ja nekas nav izrunāts? Ik dienu tās domas neliek miera. :'-(:'-(:'-(
Komentāri? Ieteikumi? :-/:-(
444
