Bailes no kopdzīves

 
Reitings 214
Reģ: 10.09.2011
Vēlētos dzirdēt jūsu pieredzi par kopdzīves uzsākšanu ar otru pusīti. Esot attiecībās, pēc cik ilga laika uzsākāt kopdzīvi? Tas jūs nebiedēja? Ja biedēja, tad kāpēc?

Mana situācija ir tāda, ka draugs nopirka neremontētu dzīvokli, pāris mēneši jau ir pagājusi un dzīvoklis pavisam drīz jau būs dzīvošanas kārtībā. Runa, protams, bija tāda, ka iesim dzīvot kopā. Man sākusies panika, pat nezinu kāpēc, bet tas biedē (t) :-D
20.01.2016 13:10 |
 
Reitings 1512
Reģ: 25.09.2015
Laikam pēc kāda mēneša. Ievācās pie manis, tā ka man neērtības ar mantu pārvešanu u.c. atkrita.
20.01.2016 15:55 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Nezinu, man nebija nekādas bailes. Pirmos mēnešus braukājām viens pie otra un tas tā riebās, ka nevarējām sagaidīt , kad varēsim noīrēt savu pirmo kopīgo dzīvokli. Es tikai par to vien sapņoju un nekādas bailes man nebija. Jāsaka gan, ka mums viss diezgan ātri notika, tāds randiņu periods bija samērā īss un ātri sākām dzīvot kopā.
20.01.2016 15:56 |
 
Reitings 1512
Reģ: 25.09.2015
Man arī nebija nekādu baiļu. Drīzāk likās, ka tas ir tikai pašsaprotami, jo kāpēc stiept gumiju, ja tā gribas būt kopā? Kāds prieks lieliski pavadīt dienu un tad doties katram uz savām mājām? Varbūt, ja pirms tam nebūtu vairākus gadus dzīvojusi viena, vai arī būtu pa taisno no vecāku mājām pārcēlusies uz drauga mājām, tad būtu kaut kādas bailes vai nedrošība.
20.01.2016 16:00 |
 
Reitings 4962
Reģ: 24.08.2013
Pirmā kopdzīve bija 18 gados, protams, bija rozā brilles, iemīlējusies līdz ausīm, tāpēc kādas vēl bailes, pat kārtīgu pārdomu nebija, sakrāmēju koferi, pateicu mammai čau! un aiziet lielajā dzīvē. Nu tā kā attiecības izvērtās diezgan traumējoši un nepatīkami, tad nakamajā reizē biju ar mieru dzīvot kopā ar kādu vīrieti tikai tad, ja tas ir vīrietis ir mans vīrs. Mani bildināja, ātri apprecējāmies, bet pirms tās reālās kopdzīves stress bija pabriesmīgs, man pa likās, ka esmu ar mieru būt precēta, mīlu savu vīru, bet vai nevaram turpināt dzīvot atsevišķi. :-D
20.01.2016 16:06 |
 
Reitings 214
Reģ: 10.09.2011
Lasu, ka daudzas no jums uzsākušas kopdzīvi diezgan ātri. Arī mēs esam kopā neilgi, bet jūsu stāsti iedrošina :-)


Kas tieši Tevi biedē? Pārmaiņas? Tas, ka pirmo(?) reizi dzīvosi kopā ar puisi zem viena jumta un Tev ir jārēķinas ne tikai ar sevi, bet arī ar viņu?


Šī nav pirmā kopdzīve, kas bijusi. Ar iepriekšējo draugu sākām dzīvot kopā aptuveni pēc pus otra gada kopā būšanas, laba pieredze diemžēl nebija. Tagadējam draugam gan šī būs pirmā pieredze, likās, ka jau pēc nedēļas pazīšanās ir gatavs dzīvot kopā. :-D Laikam mani visvairāk biedē tas, ka nebūs tās privātās telpas, ja nu uznāk tāda vēlme, jo arī es esmu diezgan liela vienpate.
20.01.2016 16:17 |
 
Reitings 2684
Reģ: 13.01.2016
Pirmajās nopietnajās attiecībās sākām dzīvot kopā pēc kādām 3 nedēļām, taču bijām pazīstami iepriekš.
Līdzīgi kā marissai, dažādu iemeslu dēļ pēc šīm attiecībām sev apsolīju, ka nākamā kopdzīve man būs, kad būšu vismaz bildināta. Ok, nākamajās attiecībās tāpat katru dienu paliku pie viņa, tāka teorētiski skaitās kopdzīve :-D Bet ar mantām nepārvācos, vajadzēja to drošības spilvenu, un šajā gadījumā tas bija prātīgs lēmums :-)
20.01.2016 16:20 |
 
Reitings 2684
Reģ: 13.01.2016
Jā, un - bailes nebija, jo pirmajā gadījumā - lielā mīla, rozā brilles, viss ideāli, gribējās būt kopā 24/7, kgan arī esmu cilvēks, kam vajag savu privāto telpu. Nav jau visu laiku jāpavada kopā :-)
20.01.2016 16:23 |
 
Reitings 266
Reģ: 05.07.2013
Kopā sākām dzīvot pēc 5 mēnešiem. Jo bija sajūta, ka jā, beidzot ir tā, kā vajadzētu. Abiem tas bija pirmais kopīgais dzīvoklis ar otru pusīti. Mācījos, dzīvoju citā pilsētā, viņš atrada tur darbu, un tā arī atradām kopīgo dzīvokli un sākām. Pamazām. Bet tieši tajā brīdī sākām iepazīt viens otra stiķus un niķus, ko ciemošanās reizēs nevar ievērot. Bet tas ir forši! :)
20.01.2016 16:27 |
 
Reitings 4499
Reģ: 19.04.2012
Sākām dzīvot kopā pēc 1 gada kopā būšanas. Satraukums nebija, bijām ļoti priecīgi, ka nebraukšu vairāk pie viņa ciemos, bet gan tās būs arī manas mājas. Draugs gribēja sākt kopā dzīvot jau pēc pāris mēnešiem, bet es ar to nesteidzos.
20.01.2016 18:02 |
 
Reitings 731
Reģ: 07.11.2015
Kopdzīve sākās pēc 2 gadiem. Nebija bail, jo sen to jau vēlējāmies un kad beidzot radās šāda iespēja, abi bijām priecīgi.
20.01.2016 18:03 |
 
Reitings 1717
Reģ: 24.05.2013
Kopdzīvi såkām pèc mèneśa. Atradām forśu dzīvokli un lieta darīta. Gan jau, ka to nebūtu pieļāvusi, ja pirms tam nebūtu dzīvojusi pie vecākiem. Ja būtu bijis paśai savs dzīvoklis, tad vecis ar koferi pār slieksni pārkāptu labi ja péc diviem gadiem :-D
20.01.2016 18:30 |
 
Reitings 65
Reģ: 08.01.2016
Šajās attiecībās kopdzīvi uzsākām pēc ,apmēram, 8 mēnešiem. Bija uztraukums, bet bija arī ģimenes apstākļi, kas lika satraukties vairāk nekā vajag. Ģimenes locekļa aiziešana no dzīves pēc 2 nedēļām kā pārvācos, tas padarīja procesu grūtāku, smagāku. Atvaļinājuma lielāko daļu nodzīvoju pie drauga, tā arī iepazinu viņa paradumus. Viss man bija jauns. Jauna pilsēta,jauns darbs kā jau dzīvē :-)
20.01.2016 18:57 |
 
10 gadi
Reitings 2587
Reģ: 07.03.2011
Būšu no tiem piemēriem, kurai kopdzīve ar vīrieti neizdodas :-( Turklāt viņš ir ārzemnieks, tāpēc katra strīda laikā smadzenes automātiski nostrādā, kurā virzienā mukt, nevis kā atrisināt problēmu. Arī šobrīd nezinu, ko darīt :-/ Vaina 100% ir manī, pat ar visu viņa mīļumu un atbalstu nejūtos pasargāta un drošībā. Dodiet, lūdzu, kādu padomu, meitenes ....
20.01.2016 19:15 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
grecia, kādi ir tie strīdu iemesli?
20.01.2016 19:36 |
 
Reitings 2684
Reģ: 13.01.2016
grecia, kādēļ Tu domā, ka vaina ir tikai Tevī? Ja ir vēlme, droši vari uzrakstīt man :-)
20.01.2016 19:44 |
 
Reitings 3533
Reģ: 27.01.2014
Pēc 1,5 gadu kopā būšanas sākām dzīvot kopā :-)
20.01.2016 19:58 |
 
10 gadi
Reitings 2587
Reģ: 07.03.2011
"Strīdi" ir par sīkumiem, no kuriem es uzburu drāmu. Kopējā saskaņa mums IR lieliska, taču šīs attiecības ir lielas pārmaiņas manā dzīvē. Esmu tomēr sapņotāja, praktiskajai dzīvei daudzos gadījumos paliekot otrajā plānā, turklāt kā dabisku savu stāvokli vienmēr jutusi būt bez attiecībām. Bet nu - ārzemnieks, jauna valsts, praktiskās lietās dažkārt jūtos kā nepraša, jo sevī to izjūtu kā viņa teritoriju, arī naudas lietās viņš uzņēmies vadību (šis izraisa man kaunu kaut ko prasīt)... Mani brīvības spārniņi aplauzti. Citas ieteiktu baudīt, bet es nespēju. Nespēju atbrīvoties tieši sadzīviskajā līmenī, un man bail savas pārāk ilgās un pierastās neatkarības dēļ zaudēt šo lielisko cilvēku.
20.01.2016 20:04 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
arī naudas lietās viņš uzņēmies vadību (šis izraisa man kaunu kaut ko prasīt)...

Varbūt vienojaties par kādu noteiktu summu, kuru Tev piešķir Tavām vajadzībām?

Par teritoriju nesatraucies.. apradīsi un iezīmēsi pa savam :)
20.01.2016 20:07 |
 
10 gadi
Reitings 2587
Reģ: 07.03.2011
Nē, nē, nauda nav liela problēma, strādājam abi. Viss apkārt tomēr šķiet viņa, un tas mani sasaistījis - galvā sēž "to nedrīkst, to arī ne" (bet patiesībā visu drīkst, viņš to visu laiku atkārto), un es nespēju izbaudīt kopīgi pavadīto laiku pilnībā. Esam runājuši par to, viņš saprot un ar jokiem visādi cenšas novērst manu uzmanību no "nopietnajiem" niekiem. Ok, atkal saņemos ... līdz nākamajai reizei.
20.01.2016 20:21 |
 
Reitings 7704
Reģ: 13.03.2012
Man laikam bija nepilni 19 gadi, kad sākām dzīvot kopā. Tad jau mēs draudzējāmies +/- 3 gadus. Sākumā ik pa laikam paliku pie viņa pa nakti, tad jau biežāk un biežāk, līdz mājās es vispār praktiski nebiju. Sanāca pakāpeniska pārvākšanās. Man ļoti patīk dzīvot ar viņu kopā, ar to nav problēmu :)
20.01.2016 20:28 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits