lēmums šķirties...

Teiksim, viens ir sliņķis, tad otram ir jāpiestrādā pie tā, lai pirmais saprastu, ka to un šito būtu jādara. Turpretim pirmais arī piestrādā un cenšas padomāt un rīkoties lietas labā... kaut kā tā es domāju.

Ja gribas, lai vīrietis ir čakls, labākais risinājums ir nepīties ar sliņķiem :)

Esmu ļoti līdzīgā situācijā.
CIk ilgi esat kopā?
Es dēļ tā, ka šaubos, nepieņemu izšķirošo lēmumu līdz galam, bet nu jau esam to atklāti izrunājuši.
Es tām sāpēm pagaidām neesmu gatava, tāpēc tagad dikti cenšamies būt mīlīgi jau kādu laiku. Ir palicis vieglāk, bet es nezinu kāda ir ilgtermiņa stratēģija. Tas dod pa nerviem arī protams. Es jau marissai kā savai domubiedrei rakstīju, bet nav tik daudz gribasspēka kā viņai.
Bet diemžēl attiecībās galvenais ir saderība, mīlestība nevar vislaik stutēt divus nepārāk saderīgus cilvēkus, līdz ar to īstais lēmums kādreiz līdz manīm arī nonāks. Un tieši tās šaubas stulbās rada trauksmi un sāpes! Kad es atmetu smēķēšanu, kaut arī biju ļoooti atkarīgs un daudzgadīgs smēķētājs- bija vieglāk, jo bija droši, ka tas ir pareizais lēmums un tās super ilgās lomkas izturēju. Ar attiecībām ja nav skaidrs, tad ir grūtāk.
Mana tuvakā stratēģija pagaidām ir pārcelties uz lielāku dzīvokli (pagaidām dzīvojam vienistabas studio tipa dzīvoklī), padzīvot sākumā vienai un tad skatīties kādas ir sajūtas. Vēl neko nezinu kas būs. Iesaku nesteigties, jo pārsteidzīgi izšķirties, droši, ka būsi atpakaļ ātri vien pat ja tas ir pareizi(vismaz pastāv iespēja lielāka). Arī pēdējais attiecību etaps jāizdzīvo. Tā ir mācība tomēr.

cormeum, jā, bet tas čaklais piemēram, dzers,maz pelnīs, negribēs precēties utt. nu pastāv iespēja, bet kamēr jauna, var riskēt :)

cormeum, jā, bet tas čaklais piemēram, dzers,maz pelnīs, negribēs precēties utt. nu pastāv iespēja, bet kamēr jauna, var riskēt

Nu paga.. ne jau visi čakli cilvēki dzer! :) Tāpēc jau ir vēlams rūpīgi pārdomāt, ar kādu cilvēku būt kopā priekos un bēdās.. :)

Ja gribas, lai vīrietis ir čakls, labākais risinājums ir nepīties ar sliņķiem

Piekrītu :) tas bija tik tāds piemērs, ka attiecībās uzskatu, ir jāstrādā (jāiegulda, jāattīsta, jāpielāgojas, utt.) Varbūt neveiksmīgs :)

Es jau saprotu, ka tas bija piemērs.. (kaut gan nereti problēma ir tajā, ka izvēlas nepiemērotu cilvēku, kuru neveiksmīgi cenšas pārtaisīt) :)

Drīz 3 gadi.
Šis ir gluži par mani :

Ir palicis vieglāk, bet es nezinu kāda ir ilgtermiņa stratēģija. Tas dod pa nerviem arī protams.

Jo ilgtermiņa stratēģija ir, bet kaut kā nestrādā :D plāns noskriet maratonu kopā, bet jau pēc pirmā km sākam grūstīties, nevis kopā skriet :D

jūs knapi esat kopā 3 gadus. tie taču nav 5 vai 10. ja pēc tik maza laika ir nesaskaņas, piekusums, kaut kāda rutīna... nu, manuprāt, kāda jēga turpināt. varbūt jums tiešām ir nesaderība vai kas tāds...

nolēmām šķirties. Bet es nezinu, vai tas ir pareizais lēmums

manuprāt, ar šīm šaubām saskaras lielākā daļa, kas ir pārtraukuši kaut vienas attiecības.

es teiktu, ka vajag ar ļoti vēsu prātu paskatīties uz tām lietām, kas jums traucē sadzīvot. vai abi ir spējīgi to mainīt vai vismaz pielāgoties. ja ne, tad nav jēgas mocīties.

es teiktu, ka vajag ar ļoti vēsu prātu paskatīties uz tām lietām, kas jums traucē sadzīvot. vai abi ir spējīgi to mainīt vai vismaz pielāgoties. ja ne, tad nav jēgas mocīties.

Droši vien nevarēšu piekrist vēl vairāk.
Un vēl kāda detaļa, kas bieži vien palīdz, kaut arī līdz galam tā sajūta atnāk vēlāk - tas, kas ir Tavs, ir Tavs neatkarīgi no šķēršļiem, nesaskaņām, dzīves problēmām un citām nebūšanām. Tas, kurš ir tepat un sāk parādīt šaubas, tikai tad, kad ceļš vairs nav tik gluds kā sākumā, nebūs Tavs. Jo, ja tam cilvēkam esi svarīga ne tikai Tu, bet arī pašas attiecības, tad viņam būs svarīgi augt kopā ar tām - iet pāri tiem šķēršļiem un meklēt kopīgus risinājumus.
Viens nav darītājs. Arī šoreiz ne.

Vienmēr der atcerēties par sevi un savām sajūtām attiecībās. (l)

jā, bet tas čaklais piemēram, dzers,maz pelnīs, negribēs precēties utt. nu pastāv iespēja, bet kamēr jauna, var riskēt

Manuprāt, ir diezgan stulba doma iesaistīties attiecībās ar cilvēku, nolūkā viņu pārtaisīt par citādu (čaklāku, nedzerošu, precēties gribošu....) cilvēku.

Ja gribi nodarboties ar dresūru, varbūt cirkā ir vaknces, vai var šķirnes kucēnu paņemt, bet savus Pigmaliona talantus labāk uz cilvēkiem neizmantot.

es laikam ieteiktu pilnīgi vēsi paskatīties uz tiem punktiem, kas rada nesaskaņas. vai tās ir darbības, kas radušās laika gaitā, vai tās ir cilvēciskās īpašības. ja nesaskaņas rodas kaut kādu iespītēšanos, darbību, dumju kašķu dēļ, tad, ja, protams, ir abpusēja vēlme, tas ir labojams, bet, ja problēma ir raksturos, nedomāju, ka ir jēga ko traki glābt, ja nepieciešams otru pārveidot. jā, kopā var būt labi, bet varbūt tas otrs cilvēks nav gluži tavs perfektais attiecību cilvēks.

es vienmēr esmu gatava strādāt priekš attiecībām, mainīties, darīt, ko jaunu

Man šķiet, ka labāku neatradīšu, tuvāka nav

saistībā ar šo es esmu pārliecinājusies vairākas reizes - ja tevi vairs nevēlas redzēt savā dzīvē, tad laid vaļā, nav jāuzspiež sava klātbūtne, lai arī esi parādījusi, ka esi gatava strādāt pie attiecībām. tiklīdz to pieņem pati sev, tici man, paveras pilnīgi jaunas lietas, cilvēki, attiecības. viss, kas ar mums notiek, noved tikai pie vēl labākām lietām. pārbaudīts ;)

Es tā aizdomājos, par to, kā var būt veiksmīgas attiecības, ja pie tām nepiestrādā, kā te dažas min, ka attiecības nav nekāds darbs. Ok, nav darbs, jā, bet tomēr, lai tās būtu veiksmīgas, ir ļoti daudz jāiegulda, pie tam abiem diviem. Un es neesmu dzirdējusi nevienu veiksmīgu attiecību stāstu, kur cilvēki ilgus gadus ir kopā laimīgi, nepieliekot pat ne mazākās pūles attiecību veidošanai / uzlabošanai. Es arī neuzskatu, ka ir dzīvē iespējams satikties diviem tik ļoti saderīgiem cilvēkiem, ka nekad nebūs nekādi kašķīši/ domstarpības, atšķirīgi uzskati. Varbūt vienīgi var satikties divi tādi cilvēki, kur viens ir ar saviem uzskatiem un vienmēr dominē pār otru, bet otrs ir bez savas nostājas, tad nu vienmēr piekāpjas tam pirmajam. Ja abiem cilvēkiem ir viedoklis par lietām, tad jebkurā gadījumā kādreiz sanāks kādas domstarpības. Vienkārši ir jāiemācās tikt ar to galā, abiem pieņemamā veidā risināt problēmas , nonākt pie kompromisa. Kā arī, lai uzturētu attiecībās to īpašo dzirkstelīti ilgu gadu garumā, kā arī saglabātu sasniegto tuvību, ir nedaudz jāpapūlas, jāatrod tas laiks viens otram vismaz to stundu dienā, jāpilnveido kopīgas intereses un nodarbes, jāvelta laiks sarunām utt. Un tas ir jāgrib abiem diviem, tikai tad kaut kas var sanākt. Ja viens negrib neko darīt, lai attiecībās kaut ko uzlabotu un mainītu, tad nav citu variantu, kā laist to cilvēku vaļā, lai cik smagi nebūtu.

Bet vai var zināt, ka ir īstais? Drīzāk to jūt. Ja otram blakus jūtās labi, pamata tādiem jautājumiem īsti nav. Ja kaut kas ķerās, tad sāk rasties gan!
Būtu labi, ja kāds zinātu, ko pateikt priekšā, bet reāli pie atbildes ir jānonāk pašai (t).
Jautājums - pareizi vai nepareizi.. Šķiet, tādā formā arī paliks. Nožēlot izvēli pēc tam it kā nav jēgas, jo nezini, varbūt būtu bijis sliktāk, ja izvēle būtu bijusi savādāka.
Grūti, protams, pārtraukt, bet nepatīkami arī būt pašai attiecībās, kad nepārtraukti iezogas šaubas.
Ja šķiršanās pirmo reizi, tad vēl ir atkāpe otrajai iespējai pēc apstākļiem, ja otro, tad gan, liekas, lēmums jau būs galējāks.