Nepatīkama attieksme

Kaut kas te neiet kopa!


Nezinu,
Es vnk pateiktu "Jā,jā.." Un darītu pa savam. Vnk neņemtu pierē un viss.
Man darbā arī ir čūskas- es vnk .."jā,jā.." Un viss. Pati sev boss. Neviena čūska,zoss nemācīs mani un viss.
27.12.2015 21:49 | s tavi vardi cita temaa.

ska es nu gan neesmu. Es teicu - esmu pozitīvs cilvēks,kurš labprāt ar kolēģiem uzturētu draudzīgas attiecības,bet tur tā lieta ka man pat nedod iespēju. Ir tāda kā barjera. Es jūtos atstumta

tagad tu saki saadi. Ka tur isti ir?
un vel kapec nemitigi tema par darbu runa par drebem? Par gerbsanos ?

Kaut kas neštimmē tavā stāstā. Ja jau Tu esi tik forša,kāpēc neviens ar tevi nevēlas sadraudzēties? Izteikšu variantus,kāpēc tā ir.

Tu nelabi od,lieto pārāk pretīgas smaržas kāda gaumei,nemāki ģērbties atbilstoši ofisa etiķetei,esi vienmēr ar dusmīgu seju,esi kādai kādreiz nocēlusi vīrieti,kāda tevi pazina jau iepriekš un palaida nesmukas bauumas,kāda atkoda tavus sudzēšanās postus par darbu šeit. :-D
Tavā vietā es meklētu citu darbu,nav jāstrādā negatīvā darba vidē.

Lēna1- esi dzirdējusi teicienu. kā mežā sauc, tā atsaucas... Lūk arī atbalss. Es meklētu jaunu darbu.

Manā iepriekšējā darbā bija nedaudz līdzīgi. Bija izveidojusies viena kompānija, kas vienmēr visur kopā - pusdienās un pēc darba, skatījās uz pārējiem nedaudz no augšas, čupojās tikai savā starpā. Varēja mani salīdzināt ar iepriekšējo darbinieci kuru atlaida - Laura gan mācēja, Laura to varēja izkārtot trīs dienas utt. Bet ofisā bija vēl citi darbinieki, kas bija ārpus šīs kompānijas un ar tiem man attiecības bija ok un vēl joprojām ar dažiem sazinos facebook. Ja nebūtu to pārējo domājams, ka tajā kompānijā arī neiedraudzētos un paliktu tāda pati - atstumtā. Ir tādi cilvēki. Viņi kompānijā gan bija ap 7 cilvēkiem un nezinu vai arī 20 cilvēki var veidot tādu kompāniju, bet nu viss var gadīties.
Es noteikti ietu prom. Tad piecietu, bet tagad redzu, ka kolektīvs ir ļoti svarīgs un esmu priecīga iet uz darbu. ;-)

Vienkarsi nesadaderat kopa. Labak sac lukoties pec jaunas darba vietas. skatoties, ka darba tiek pavadita liela dzives dala, nemocitos un nebendetu nervus. Varbut jamekle darbs viriesu kolektiva :D

Iesaku Tev paņemt zilo lapu, max cik ilgi vari, pēc tam aizej 1 dienu uz darbu, pasaki, ka sāp galva tomēr, un paņem vēl vienu zilo lapu. :)

Lai iet ieskrieties viņi.

Es varbūt pat pamēģinātu vēl paspert solīti, lai sadraudzētos.. saorganizētu ballīti ar kolēģiem vai ko tml :) Iespējams.. būs progress un tīkamāka strādāšana :)

Protams, visādi jau var gadīties, bet diezgan dīvaini, lai neteiktu aizdomīgi, ka neviens no 20 (!) cilvēku kompānijas neizrāda pret Tevi vismaz neintrālu attieksmi. Nu, netice, ka reāli var būt tik liels bars ar savējiem.. (t)

Man darbā vēl švakāk - visi mani kolēģi ir ~35 un vecāki, un viņi pat savā starpā nekomunicē. TIKAI darba lietās. Un mazliet small talk kamēr kafijas automāts dara savu darbu.
Izņemot mani ir vēl 3 mana vecuma darbinieki (divi puiši un viena meitene), kuri ir tik stīvi, ka vairāk par "čau" no rīta nevar pateikt :-D Man kā komunikablam cilvēkam to vispār grūti izturēt. Lieki teikt, ka pusdienoju arī ar telefonu rokā, runājot ar draugu :-D
Rezultātā komunicēju ar savu priekšnieku, lai vismaz kaut kāda komunikācija būtu. Bet nu, drīz mainu darbu, cerams, ka viss mainīsies.

Kāpēc uzreiz vaina viņā? Ir tādas situācijas un viss.
Es gan nevarētu to izturēt, darbā tomēr gribas , lai ir kāda komunikācija un nejūties kā cietumā. Labi, ka man ir labi kolēģi :)
Bet ir bijušas vietas , kur tiešām nesapas un gāju prom.

Man arī ir bijis tieši tāpat. Es gan toreiz kolektīvā nostrādāju mazāk par gadu, bet attieksme identiska, tikai atšķirība tajā, ka visi bijām vienaudži. Strādājām klubā. Meitenes vienmēr čupojās pa bariņiem, kad centos iesaistīties sarunās, jutu, ka man atbild tikai pieklājības pēc. Pēc darba algas dienā visi parasti palika klubā nosvinēt, ne reizi netiku aicināta palikt, ja arī paliku, tad visu vakaru varēju pavadīt čatojot internetā, jo neviens ne iesaistījās sarunās, ne kā citādi izrādīja interesi, ka tur esmu. Visi runāja par sev zināmiem cilvēkiem, atcerējies dažādus kuriozus, bet es jutos kā svešais no malas. No darba aizgāju, jo atradu labāku + priecājos, ka vairs neesmu tādā kolektīvā. Ar citiem kolektīviem paveicās, jo ja arī nebijām labākie draugi, vismaz darbā tika uzturētas draudzīgas, nepiespiestas attiecības. Manuprāt, viss ir atkarīgs no kolektīva - gribēs viņi savā ģimenē pieņemt jauniņo vai nē. Man personīgi no tādas ģimenes gribētos mukt prom, jo darbā pavadām pietiekami daudz savas dzīves laika, lai to pavadītu starp cilvēkiem, kuri mums liek justies slikti.

Tā arī izklausās, ka nepieņem. Liekas ērmoti, ka tik daudzi cilvēki vienlaicīgi uzvedas tik nesmuki. Tas noteikti būtu saprotams pirmajās pāris nedēļās, bet ne tik ilgi. Kaut kādam ikdienas kontaktam taču kaut reizi vajadzētu būt, piemēram, kaut kas izkritis un palīdzēt pacelt vai līmlapiņas beigušās, vai darbs ik daudz, ka, lai cik kolēģi ienīsti, bet iztikt bez viņa nevar, cukurs vai saldais krējums beidzies, lādētāju aizdot, sievietēm vel visādas kosmētikas nāk virsū ar spraužamajiem un spārnotajiem, vai kaut salveti, lietussargu, aizvest kaut kur pa ceļam. Nez, tad laikam jāsēž kabinetā ar skaņas izolāciju, lai izvairītos no visa. Mums pat birojā bija gadījies, ka vienai kolēģei vajadzēja taimeri un man kā reiz bija lieks, citai kolēģei kolēģis atdeva nevajadzīgu akvāriju. Viņi var nerunāt konkrēti ar tevi, bet ja klausies apkārt un dzirdi, ka kādam ko vajag palīdzēt, var taču pamēģināt, ne jau nošaus.
Par darbu kolektīvā nevarēju sūdzēties. Es tāds nesociāls, pavisam nerunīgs, bet, lai arī kolēģi pārsvarā tā ap 40 un uz augšu, kopā bija jautri. Vēders sāk sāpēt no smiekliem, kad sāku atcerēties, kā mēs nesām cauri dažus pretīgus klientus. Vienmēr aicināja arī uz savām izklaidēm, bet es nekad negāju. Man kaut kā ne pārāk tīk boulingi, slēpošanas, jahtu regates un tamlīdzīgi brīnumi. Tas laikam bija vienīgais, kas īsti nesapasēja, tomēr visā pārējā es jutos iederīgs un vecuma atšķirību nejutu, jo īpaši sarunās. Man bieži veidojas labs kontakts ar cilvēkiem virs 50, reizēm es pat jokoju, ka jūtos uz 60 :D Man pietrūkst darbs kolektīvā.

Man darbā vēl švakāk - visi mani kolēģi ir ~35 un vecāki, un viņi pat savā starpā nekomunicē. TIKAI darba lietās. Un mazliet small talk kamēr kafijas automāts dara savu darbu.

Es arī tāds esmu. Komunicēju ar citiem 95% par darba lietām, man nepatīk vairāk par sevi, savu ģimeni kaut ko klāstīt. Kolēģi gan ir runātīgāki.

Un neviens par mani neko daudz nezin - tikai pamatlietas. Un pusdienoju parasti pats par sevi, nepatīk kolektīvās pusdienas un visa tā ņemšanās.

Iepriekšējā darbiniece pati aizgāja vai tika atlaista?

Man skolā bija līdzīgi. Nomainījās vide un viaa kārtībā, neesmu atstumta :)
Varbūt ir vērts pamainīt darba vietu.

Kad biju studente, vasarā gribēju piepelnīties, strādājot par viesmīli un man bija šāda 1 dienas darba pieredze kādā no Rīgas viesnīcām:
- Čau, mani sauc Anna. Es esmu šeit galvenā.
- Čau, mani sauc...
- Mēs pīpēt ejam, tu pīpē?
- Nē..
- Slikti.
Un iet bariņā prom :-D

Man nepatīk tipiskās sieviešu pieklājības/liekulības izklikšanās, tāpēc, zinot sevi, es tiešā tekstā kādam arī pajautātu, kāpēc visi uzvedās, kā lopi. Nevis tēlotu, ka viss ok. Un būtu tikpat nejauka, kā viņi pret tevi. Manuprāt, pret nekaunību jācīnās ar nekaunību. Darbu vienmēr var atrast, badā nebūs jāmirst, bet sevi pazemot es neļautu.
Nedomāju, ka esi vainīga, vienkārši viņiem ir sava blicīte, kurā nevajag nevienu no malas. + ir cilvēki, pret kuri atļauj sev kāpt uz galvas (iespejams, tu atstāj tādu iespaidu par sevi).

Nu man arī prasīja, vai pīpēju, teicu, ka nē un mani pat apbrīnoja, kā es varu nepīpēt, jo paši grib aymest, bet nepietiek gribasspēka. Esmu gājusi tāpat līdzi, stāvējusi tā, lai nepūš virsū un visi arī skatās, lai nenāk dūmi man virsū. Visu cieņu :)

Redele,
biju 19-gadīgs viegli aizvainojams skuķis. :-D
Pēc 5-6 h aizmuku no turienes, jo tādā garā noritēja viss tas vakars.
Tā jau man arī nav problēmu ar smēķētājiem.

Kad sāku mācīties, arī man bija 19 gadi, bet kaut kā iemācījos būt sabiedriskāka :) Skolas laikā man vispār draugu nebija, nu ir pilnīgi viss mainījies.