Daudz apspēlēta tēma par vecpuiša dzīvi, bet kā ar vecmeitām?
Man tūlīt būs 25 gadi, esmu saderināta, vīrietis ideāls. Bet visu laiku nepamet doma, ka gribu šķirties, atkal dzīvot viena. Vienam būt tomēr dod daudz brīvības. Vari darīt ko un kad vien vēlies. Piemēram, es pēc darba labprāt visu vakaru lasītu, brīvdienās 24/7 rakstītu (rakstu dažādiem portāliem esejas kā freelancere). Man šīs lietas ir ļoti svarīgas. Bet kopš esmu šajās attiecībās, man nekam no tā nav laika. Pus gada laikā varu izdarīt aptuveni tik daudz, cik agrāk 2-4 nedēļu laikā. Mani tas ļoti nospiež, ar katru dienu arvien vairāk.
Respektīvi, gribu šķirties. Un nezinu, vai jebkad gribu kaut ko nopietnu, ilgtermiņa ar kādu vīrieti. Ja viņš būs darbaholiķis, ideāli, jā, citādi - nē.
Ko domājat par vecmeitas dzīvi? Man ir draugi, vientuļa nekad jutusies neesmu. Bērnus nekad gribējusi neesmu. Bet vienmēr esmu gribējusi rakstīt.