Domubiedru grupas gan neesmu izmantojusi, taču savulaik bieži stopēju. Biju kaislīga festivālu apmeklētāja, tā nu gan uz, gan no festivāliem izvēlējos stopēt. Sanāca tā tikt uz dažādām Latvijas vietām, visā visumā atceros kā ļoti interesantu dzīves posmu. Trakākais laikam bija tad, kad automašīnā uzņēma kaislīgs kristietis, visu ceļu (~3h ilgs brauciens) klausījos viņa stāstos par Dievu, baznīcu un to, ka man - jaunai meitenei, turklāt vienai! - labāk vairs nestopēt un ka viņš cerot, ka klausīšu viņa ieteikumiem. Toreiz sajutos kā mazs bērns, kurš klausās savā tētī vai vectētiņā. :D
Kā interesantākais piedzīvojums atmiņā palicis busiņš apkarināts ar krūšturiem un iekšā - 6 jauni puiši, kuri devās uz vecpuišu ballīti. Šķiet, pat satraukties nepaspēju, jo tajā dienā biju uz tukšas, pamestas šosejas pavadījusi tieši 9 stundas (5 stundas ejot kājām, pārējās 4 vienkārši sēžot un graužot maizi :D ), ka īsti vairs nedomāju par to, ka varbūt vajadzētu sākt uztraukties. :D Tiesa gan, uztraukumam nebija nekāda pamata, jo puiši bija jautri, cienāja ar šampanieti, stāstīja par to kādas izklaides sagatavojuši vecpuišu ballītei, piedāvāja doties līdzi, bet biju pēc 3 dienu ilga festivāla tā nogurusi, ka draudzīgi atsveicinājāmies, samainoties kontaktiem. Nu jau 5 gadi pagājuši kopš tās dienas, bet ar 2 no tiem puišiem joprojām uzturam sakarus un izveidojušās foršas, draudzīgas attiecības.
Tagad gan priekšroku dodu tikai vilcienam, ja jābrauc garāki gabali, jo laikam uz vecumu esmu palikusi nerunīgāka. :D Nu vairs negribas brauciena laikā runāt, tieši otrādi - austiņās paklausīties mūziku un izbaudīt ceļu, taču to laiku, kad stopēju, atceros ar vislabākajām emocijām. :)
149
