buuuuu
Nē/jā. Nosacīti. Dzīvojam vienā dzīvoklī, bet atsevišķi.
pēc tam, kad 15x esmu viņam izskaidrojusi, ka nemīlu, ka neticu, ka viss var vēl atgriezties tajā stadijā, kā kādreiz, viņš uzvedas cilvēcīgāk. Vienā dienā pēkšņi manā istabā uz rakstāmgalda puķes parādījušās, tad dažas reizes kafija no rīta mani sagaidīja.. Sienā caurums aizšpaktelēts, kontakts salabots..
Bet nu neko nevaru sev padarīt. Ja viss ir gludi un saskarsme pieklājīga, atturīga, tad neko, pat brīžiem iedomājos, ka viss taču var būt normāli. Kolīdz kaut vai balss tonis ne tāds, mani sāk smagi kaitināt. Kad viņam saliekas, ka var man "tuvoties", man iekšā viss vnk vārās.
Visvairāk besī, ka mostos nereāli nikna no rītiem - kaut arī aizeju gulēt normālā noskaņojumā, kkādus sapņus redzu, kur storijs tāds, ka mani nereāli kaitina/apkauno viņa uzvedība un darbības, tad nu pamostoties tādas nereāli stipras agresijas sajūtas pret viņu. Un man rīti ir mīļākā dienas daļa, sabojāti.
Saprotu itkā viņu - pirms gada biju tieši tādā vietā dzīvē, bet es esmu ieguvusi baigo perspektīvu un izaugusi kopš absolvēšanas un mani tracina, ka viņš nesaprot lietas, ko saprotu es, jo viņam tagad ir pēdējais gads un viņš vēl neredz lietas tā kā es.
Nezinu kā tev atbildēt uz jautājumu. Kopā neesam, bet pilnīgi atrisinājusies situācija arī nav. Un ļoti gaidu savu braucienu pie Berlīnes puiša janvāra beigās. Feisbukā ir tāds statuss "it's complicated" :D