Par pīpēšanu - mans vīrs ir liekulības paraugs. Pats kūpina kā skurstenis paciņu dienā, bet man neļauj. Pirms attiecībām es pīpēju tusiņos pie noteikta alkohola daudzuma (pīpešana apskaidroja sajēgu un negriezās veders). Nu vispār pa retam patika lēnām izkūpināt cigareti vienatnē. Kopš sākām satikties, tā viss, nekādas pīpēšanas. Škrobe bišķiņ. Viņš pat skandālu uztaisīja, kad mēs ar brāli ūdenspīpi iemēģinājām. Labi, ka dzert vismaz pa retam ļauj. Un arī tikai tad, ja nav nekur jābrauc.
Mēs šodien ar meituci divatā pa mājām. Krāsns lēnām kuras, kaķi žūst uz palodzes, bērns blakus spēlējas savā nodabā, bet es bakstos pa planšeti, malkoju kočiku un cīnos ar savām vēlmēm. Gribas pīpēt, gribas kaut ko treknu, garšvielām pilnu un neveselīgu apēst un gribas (s) khmm, khmm. Un gribas vēl kočiku, bet šņabis beidzies.:-/ Gribēt nav kaitīgi, kaitīgi ir dabūt negribot.8-)