līdz 30 gadiem daudz neiespringu, domāju, ka gan jau visam vēl laiks. tad vēlāk uzradās daudz dažādas aktivitātes, kas to problēmu mazināja, bet tāpat jau laiku pa laikam izjūtu to otra cilvēka trūkumu. un vnk sāku domāt, ka ar mani kkas nav riktīgi. pamēģināju vienu dziednieku, otru.. it kā sola, ka viņi noņem to bloķēto enerģiju, bet rezultāts nekāds. vēl tas varot būt psiholoģiski dēļ attiecībām ģimenē. bet tad jau sanāk, ka visām sievietēm, kas augušas šķirtā ģimenē, bez tēva, ir tāda problēma? tas man šķiet muļķibas. nav arī nekāda aida pret vīriešiem vai kas taml.
bet tā sajūta, ka dzīvoju kā burkā, ka mani neviens neredz un nevienam neesmu vajadzīga. tagad jūtu, ka vairs jau dzīvot negribas. jo nav vairs spēka tēlot, ka viss ir jauki un esmu laimīga. līdz kādam brīdim, jā...
es ceru tiešām sagaiīt reālus padomus, kādu terapiju vai ko? kādus speciālistu, kas saliek visu pa plauktiniem, kas ar mani nav kārtībā. jo es nekādus iemeslus nespēju saskatīt