sevi neuzskatu par baļķi gultā, jo kad to daram, tad es kustos utt, ir pozas visādas bijušas. lielākā problēma ir tā sauktā priekšspēle, jo es neizjūtu nekādu uzbudinājumu. iespējams, nespēju pietiekoši atslābināties. visu laiku domāju par blakus lietām. tad, iedomājos, ka nu jau būs gana, tagad jau būtu jāsākas pašam procesam. un aiziet. nekāda tāda uzbudinājuma nav.
nu par vecākiem, jāsaka , ka māte ir tā konservatīvā un kautrīgā. tētis ir tas, kas ķip pieklauvē, kad nāk, bet nekad jau nesagaida atbildi, vnk pieklauvē un nāk iekšā. ja arī mēs tur kko darītu, tad nepaspētu normāli tā teikt sagaidīt viņu
es visu laiku domāju par skaņām utt, vai nav par skaļu utt, lai tikai māte nesadzird. loģiski, ka viņi saprot, ka mēs to darām, bet tomēr kaut kā neērti jūtos. jo šādā ziņā nekad nav bijušas ne atklātas sarunas, nekas. esam dzīvojuši atsevišķi, tad bija labāk. bet tāpat nevarēt teikt, ka pilnībā spētu atslābināties. kas par iemeslu - nav ne jausmas. kopā esam 7 gadus un no manas puses tas jau liekās slimīgi, ka tik ilgā laikā nespēju normāli pagorīties viņa priekšā un vispār pateikt, ka vēlos tā un tā.
225
