Man ir vienalga kā dara citas ģimenes, bet man vīrs piedalījās dzemdībās un bija lielākais atbalsts kāds vien var būt. Labāks par vecmāti un jebkuru ārstu.
Trauma viņam nav radusies, attiecības nav sašķobījušās, un vīrs pēc tam pateica, ka tas viss esot bijis skaists process, par spīti garajām stundām. Un arī intīmajā jomā ir viss ir kārtībā, pat labāk.
Varētu pat teikt, ka viņam attieksme pret mani kā sievieti ir mainījusies uz labo pusi.
Un tās ir muļķības, ka nevar vīrs palīdzēt, viņš man fiziski palīdzēja, cēla kājās , kad bija beigušās kontrakcijas, jo pati es to nebūtu varējusi izdarīt, jo sāpes bija tik mežonīgas...arī izspiešanas periodā bija klāt un neko tur tādu neredzēja, kas varētu traumēt viņa vīrietību redzēju, ka viņš bezspēcībā bija notupies un saķēris galvu, jo redzēja, ka man ir grūti un neiet tik raiti izspiešanas periods. Tad, kad mazo uzlika uz punča, viņam bija asaras acīs. Viņš bija lielākais palīgs arī pēc dzemdībām, gan ģērba, gan mainīja pamperu, gan palīdzēja mazo pie pupa pareizi pielikt. Vecmāte viņam dzemdību zālē lika apģērbt savu bērniņu. Viņš mani redzēja nomocījušies , n-tās reizes noģībušu, nevarīgu...un es par to nekaunos.
manuprāt, dzemdības sen jau vairs tikai sieviešu padarīšana.
Ir jau forši vīrietim redzēt mazo tīru, saģērbtu, bet tas, ko sieviete pārdzīvo dzemdību laikā paliek tumša bilde. Manā skatījumā , manam vīram tas bija ļoti labs pieredzes gūšanas un sievietes saprašanas pasākums. Un viņš pēc dzemdībām pateica, ka tas nav tik traki, kā iedomājas.